Zinu, ka šī ir īstā vieta, kur padalīties ar pieredzi un netikt nosodītai vai nolamātai. Ceru, ka jūs pašas no savas pieredzes varētu dot man kādu labu padomu, vai kaut kā citādi palīdzēt.

Lieta tāda, ka man ir tikai 16 gadi, bet dēļ sava mazā auguma 156, esmu cīnījusies ar savu izskatu jo no 12 gadu vecuma. Nebiju resna, bet neapmierināta ar sevi gan. Devos pie sporta ārsta un uztaisot rentgenus secinājām, ka manas augšanas zonas ir slēgušās un es garāka nepastiepšos, tādejādi izlīdzinot nepilnības. 2010. gada vasarā beidzot saņēmos un ar Pakāpju diētas palīdzību samazināju  savu svaru no 52 uz 45, tad domāju, ka varu taču vēl un decembra beigās nonācu pie 37kg, mana dārzeņu ēšana jau bija kļuvusi pilnīga traka, ēdu 800 vai 900kcal dienā, baidījos ēst normālu ēdienu, pat ābolu, kur nu vēl maizi vai ko tādu, bet ja agrāk taisīju pierīšanās dienu 1x mēnesī uz kādiem svētkiem, pēc kuras sekoja tējas diena vispār bez ēšanas, tad tagad pierīšanās kļuva biežākas, pēc tam bija neēšanas diena, bet bieži vien tomēr pierijos divas dienas pēc kārtas, bet tā pamatīgi, ka sāp kunģis un vakarā štopēju vēl un vēl, kaut vairs jau nevaru, zinot, ka sākot no rītdienas vairs nedrīkstēšu. Kļuva aizvien grūtāk sevi disciplinēt, sāku lietot caurejas tēju un citus līdzekļus, vēlāk arī liku sev izvemties. Un tā mokoties, badojoties un pārēdoties nonācu tikai pie ēšanas, tā pavadīju lielāko daļu vasaras, jāpiebilst, ka es regulāri nodarbojos ar sportu - jāšanu, katru dienu, neesmu uz dīvāna sēdētāja, spiežu sevi skriet(5km) un vingrot arī,bet ne regulāri, jo man tas ļoti nepatīk un ilgāk par nedēļu nevaru pieturēties pie papildus vingrošanas, vasaras beigās iegādājos tievēšanas līdzekli un diezgan ļoti mokoties savedu sevi kaut cik kārtībā, lai septembrī varētu iet uz skolu, bija bail svērties, bet, manuprāt, tobrīd bija ap 50kg. Tālāk esmu nepārtaukti mocījusies, iemantojusi emocionālo ēšanu, ēdu supersabalansēti no visām uztura grupām pēc FD programmas, man ir pilns ar diētas grāmatām, dārgām vingrošanas un ēšanas programmām, pat dietologa sastādītu ēšanas plānu, bet ar mokām varu noturēties apmēram nedēļu, ja nevaru ēst, ko vēlos kļūstu dusmīga, visu laiku sapņoju par saldumiem un gardiem ēdieniem lielos daudzumus, pat ja esmu sabalansēti paēdusi, šobrīd sveru 58kg, un turpinu pieņemties ar katru dienu  izskatos šausmīgi priekš sava nelielā auguma, neesmu atlētiska un vingra, kas manam sporta veidam ir ļoti nepieciešams un vienkārši nespēju ieturēt nevienu diētu vai FD programmu, pus dienu varu izturēt, bet tad pie cepumiem noraujos, vai, ja cenšos neēst pēc 18, nedēļu sanāk, viss skaisti, bet tad vienalga saēdos vakarā jo šausmīgi gribās un ar jogurtu un augli NEPIETIEK. Esmu it kā dzirdējusi, ka pusaudžiem ir tāds posms, kad viņi "uzpamst" to vienkārši vajagot pārdzīvot. Bet laikam manā gadījumā tas tā nav, jo, emociju spiesta mēdzu apēst ļoti daudz vienā reizē-  vairākus šokolādes batoniņus, bulciņu, čipšu paciņu, vienreiz pat veselu saldējuma kasti, saldos sieriņus utt. Daudz neveselīga ēdiena, citrezi izvemjos vai iedzeru caurejas tēju, bet citreiz nē. Man ļoti nepatīk, kā izskatos, jūtos pilnīgi izmisusi, jo pa iepriekšējiem gadiem esmu pilnībā zaudējusi visu savu kādreiz dzelžaino pašdiciplīnu, arī mani ģimenes locekļi nekautrējas mani saukt par resnu un tusni, kas situāciju vēl vairāk saasina. Ko lai es daru, esmu pavisam izmisusi un šobrīd šķiet, ka mana dzīve ir pilnīgi nožēlojama, jo esmu dziļi neapmierināta ar sevi un laikam tāpēc arī man nepadodas nekas, ko es daru  KAS ar mani būs kad būšu vecāka? Tagd ir tāds vecums, ka gribas izskatīties labi, skaisti, kā citām vienaudzēm, šausmīgi, neticu, ka esmu šādā situācijā nonākusi, jo agrāk domāju, ka es varu sevi nokontrolēt un discipilnēt, kā tāda Viktorija Bekhema, kaut arī man nāca virsū histērijas un depresijas lēkmes,biju tieva, bet tagad izskatos pēc govs.

Arī pati esmu nonākusi pie lēmuma apmeklēt psihoterapeitu, BET vai kāds, lūdzu varētu ieteikt kādu labu speciālistu? Varbūt kādas atsauksmes par Valdi Briedi?

auša - paldies par interesantiem padomiem sevis iemīlēšanas labā! :))

prinese - man ar laiku ir tā, ka, salīdzinot ar saviem vienaudžiem esmu ļoti, ļoti aizņemta, bez jāšanas spēlēju klavieres un eju valodu kursos, domāju, ka arī tas, ka pārgurstu un jūtos "izdegusi", ka visu laiku ir jāskrien kaut kur un tik daudz kas jāpaspēj, ir vēl viens cēlonis manām emocionālajām rīšanām :(

Una - pilnīgi piekrītu, paldies par atbalstu! Derētu uzsākt jaunu tēmu - kā ceļu uz slaidu augumu padarīt vieglu un patīkamu, nevis šaušalīgu mocību pilnu, zinu, ka pati iepriekš esmu pieļāvusi kļūdas, bet tagad man tas atmaksājas ar to, ka veselīgs dzīvesveids un fiziskās aktivitātes liekas, kā mocības, kurās negribu tikt ierauta, neskatoties uz mērķi :(

Varu sirsnīgi ieteikt 

http://psihoterapija.lv/2/member/dainaporina 

Viņa pieņem arī Rīgā. Ja aizņemta, vari palūgt, lai iesaka kādu citu.

Ja kas, atsauksmes vienmēr var sameklēt vārdu un uzvārdu ierakstot googlē.

Spēku un izturību veseļošanās procesā!

Šodien biju pie psihologa, šķiet, ka tas bija pareizā lieta, ko darīt :)

Jau vairākas dienas ēdu superveselīgi un svars arī kūst, par to liels prieks :) Nav viegli, bet es kaut kā turos un pati par sevi priecājos :)

Ja ir vēl kādi labi padomi, šo tievēšanas ceļu padarīt patīkamāku un baudāmāku, lūdzu rakstiet, gaidīšu ar nepacietību :)