Mans “resnais stāsts” sākās deviņu gadu vecumā, kad saslimu un ilgāku laiku ārstējos prom no mājām un vecākiem. Līdz tam brīdim biju caurbira kā lielākā daļa bērnu tajā vecumā. Biju tieva meitenīte. Pēc ārstēšanās mans izskats pamainījās. Ieguvu apaļus vaigus un lielāku miesas uzbūvi. Laikam jau kaut kas ar vielmaiņu nogāja greizi.

 

Atgriežoties ikdienas ritmā, mans svars normalizējās. Bija gandrīz normāla svara robežās. Tomēr man ļoti garšoja eļļā cepti kartupeļi un putukrējums saldajā. Tas bija tik ātri pagatavojams ēdiens un labi remdēja izsalkumu. Dažkārt sāku dzirdēt no apkārtējiem vārdus, ka esmu resnā, apaļīgā meitene. Sākumā neņēmu galvā, jo pašai nelikās, ka esmu resna. Sapratu, ka esmu apaļāka par citiem, bet ne resna.

Vidusskolā jau sāku meklēt informāciju par tievēšanu un diētām. Skolā un mājās man bija pietiekami daudz fizisko aktivitāšu. Sporta stundas skolā, un lauku darbi mājās. Tas man palīdzēja uzturēt svaru normas robežās vai nedaudz virs normas. Vienu brīdi pat sāku pa vakariem skriet. Vidusskolu beidzot, biju slaida, bet nekad neuzdrošinājos sevi saukt par tievu. 

 

Par Svara Vērotājiem – tāds bija toreizējais nosaukums – es uzzināju no kolēģes. Tajā laikā man bija 20 gadu. Svars tobrīd bija ap 80 kg. Tā kā esmu gara auguma, tad nevarēja teikt, ka esmu resna. Visi apaļumi bija savā vietā. Par to, kā un ko ēst, man pastāstīja kolēģe, kura pati veiksmīgi bija notievējusi. Sāku apzinīgi ievērot ēšanas nosacījumus un cītīgi skaitīt punktus. Ātri vien jau svēru 68 kg. Jutos un izskatījos lieliski. Vienmēr bērnībā esmu vēlējusies būt kā putns un lidot. Beidzot tas bija piepildījies. Es lidoju! Neizsakāma viegluma sajūta. Es tiešām lidoju, nevis staigāju.

 

Paliku stāvoklī ar pirmo bērnu, un apetīte auga augumā. Parādījās pastiprināta vēlme pēc saldumiem un ne tikai. Man ļoti garšoja eklēri un dažādas kūkas. Svars strauji palielinājās, un pēc bērna dzimšanas jau svēru ap 90 kg. Kad mazajam bija gads, tad ķēros pie punktu skaitīšanas un svaru samazināju līdz 83 kg. Tāds tas arī turējās līdz brīdim, kad pieteicās otrs bērniņš. Viss sākās no gala. Piedzima meitiņa, un līdz viņas gadiņam neko neuzsāku. Kad bija iespēja, tad sāku atkal tievēt. Notievēju atkal ātri un veiksmīgi. Domāju, ka šoreiz tas būs uz ilgu laiku. Tad man pēkšņi piedāvāja darbu birojā. Pusdienas vairs pati negatavoju. Gāju pusdienot kafejnīcā. Pēc pusdienām bija arī kāre pēc saldumiem. Obligāti tika apēsts kaut kas gards. Kūciņas, šokolāde, saldējums... Pat pamanījos uzgrauzt čipsus. Mute bieži kustējās. Skaitīt punktus kļuva par grūtu. Nekam neatlika laika. Vakariņās es nevis paēdu, bet pieēdos. Pat pa nakti varēju iet uzsmērēt sev kādu maizīti. Un, protams, kā bez saldumiem. Ēdu tik daudz, kamēr parādījās smaguma sajūta. Vienmēr teicu, oi, kā pieēdos. Smaguma sajūta un murgi naktīs mani sāka vajāt. Veikalā drēbes pirku reti, jo viss, ko laikoju, izskatījās briesmīgi. Nauda ietaupījās uz apģērbu, bet ne uz ēdienu un našķiem. Ārā no mājām iet negribējās, kur nu vēl tikties ar citiem cilvēkiem. Bieži izskanēja, ka esmu resna, dūšīga, apaļīga, omulīga utt. Tas bija ļoti sāpīgi. Baidījos tikties ar cilvēkiem. Nevēlējos atkal dzirdēt šos vārdus, jo katra tāda reize bija sāpīga un nepatīkama. Ar laiku parādījās problēmas ar asinsspiedienu. Parādījās dažādas problēmas, kas saistītas ar lieko svaru. Un tā trakā svīšana. Visu laiku karsti. Man pat vasaras sāka ļoti nepatikt. Spogulī mēģināju neskatīties, jo man nepatika tas, ko redzu. 

 

Zināju, kā notievēt, bet nevarēju saņemties uzsākt. Vienmēr atradu attaisnojumu un aizbildinājumus. Sākšu Jaunajā gadā... Nē, pēc Lieldienām vai pēc Līgo svētkiem… Galu galā pieēdos katru dienu un dzīvoju ar domu, ka tievēt sākšu rīt, bet šodien pēdējo reizi kārtīgi pirms tievēšanas pieēdīšos. Svars darīja savu, un tas palielinājās līdz 92 kg. Skatījos fotogrāfijas un domāju: “Ārprāts! Es izskatos pēc nīlzirga.” Mēģināju nefotografēties, bet ne vienmēr sanāca izvairīties. Neapmierinātība, nomāktība, dusmas un agresija pārņēma mani. Tad sapratu, ka tā vairs nevar turpināt, jo manis dēļ cieš visi apkārtējie un mani tuvākie un mīļākie cilvēki. Mana apņemšanās manīt dzīvi sākās 2018. gada 1. februārī. Pievienojos Figūras draugu online programmai. Sāku cītīgi gatavot Figūras draugu receptes un priecājos, cik ātri un gardi viss pagatavojams. Līdz tam brīdim man bija visai maz informācijas par veselīga uztura pamatprincipiem. Kā mācēju, tā skaitīju punktus. Ļoti patika, ka bija jau sagatavoti ēdienkartes paraugi. Ēdieni bija gardi, un porcijas lielas. Gatavošanu kļuva par manu sirdslietu.

 

Kulmināciju sasniedza mana iestāšanās kursā “Veselīga uztura pamatkurss”, kura laikā nometu 13 kg. Kopumā kopš februāra – jau 24 kg samazinājums. Esmu laimīga, ka man bija iespēja piedalīties šajā kursā un iegūt tik daudz informācijas. Beidzot iemācījos un sapratu veselīga uztura pamatformulu. Pateicoties tam, sāku rakstīt savas receptes, ko tagad gatavoju ikdienā. Katra jauna recepte ir man kā gandarījums. Ēdieni ir gardi un aizraujoši. Visa ģimene ēdam gardu muti. Esam atklājuši tik daudz jaunas garšas. 

 

Nespēju vairs iedomāties, ka varētu dzīvot citādi. Esmu atguvusi dzīvesprieku, veselību un pārliecību par sevi. Esmu apmierināta ar apkārt notiekošo. Visu redzu jau ar citām acīm. Beidzot atkal varu lidot! Tik ilgi gaidītā sajūta atkal ir ar mani. Tik daudz komplimentu nekad nebija izskanējuši manā virzienā. Nekad vairs negribu šo nastu un smaguma sajūtu, ko nesu līdz šim. Vēlos baudīt laimi un prieku, ko esmu ieguvusi šobrīd! 

Turpināšu būt kopā ar Figūras draugu grupu, jo tas ir lielisks veids, kā pavadīt laiku ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Katra nodarbība ir informācijas pārpilna un ļoti interesanta. Ar katru reizi jūtos šajā jomā zinošāka, un tas man palīdz veselīgu uzturu savā dzīvē ieviest ikdienā kā ieradumu, nevis kā kārtējo diētu ar zināmu noslēgumu.