Ļoti filozofiska tēma... Tagad nāk prātā tikai tas, ko nevar mainīt - tā ir nāve, jo cilvēku, kā mēs zinām, atgriezt šaisaulē nav iespējams. Protams, arī visādas amputācijas u.c. neatgriezeniskas operācijas... Nē, labāk nedomāšu par to, ko nevar mainīt.

Mainīt var savu rīcību, domāšanu, dzīvi, bet tas prasa ļoti daudz darba ar sevi un pilnīgu savu uzskatu atvēršanu jaunām plūsmām.

Ja nosaukums ir Atbildība, tad es šobrīd uzskatu, ka atbildība jāuzņemas par visu. Nav tādu situāciju, kurā varētu teikt - es pilnīgi neuzņemos atbildību par notiekošo-, jo vienmēr pēc tam būs gadījums, kad šī situācija būs spēlējusi nozīmīgu lomu dzīvē. Labāk vienmēr drusciņ pat uzmanīties un rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu, saprātu, atbildības sajūtu, nekā pēc tam mocīties pārmetumos pašam pret sevi vai tajos, ko izsaka/nodomā citi.

Vēls vakars, domas raisās grūti... 

Laikam jau acu pievēršana. Tā teikt - Ai, nekas taču nevar traks notikt! Tas jau nozīmē, ka cilvēks pats apzinās, ka tas nav īsti labi, ko viņš/viņa dara.

Man šodienai ir īsts piemērs par emociju apēšanu - mamma nevarēja sagaidīt mājās tēti, kurš bija aizbraucis ar kursabiedriem svinēt augstskolas pabeigšanu, dusmojās, ka viņš tik ilgi projām - ir jau nākamās dienas pēcpusdiena, bet viņa vēl nav. Rezultātā - saēdās tā pavairāk plovu. Labi, ka nepārēda pāri savām visas dienas vienībām! Ceru, ka arī neko vakarā no labības viņa vairs neēdīs, bet, tā kā tētis esot atbraucis, es ticu, ka arī neapēdīs.

Lai arī cik neapzināti dažreiz mēs emocionāli ēdam, tomēr jāatzīst, ka tāda emocionālā ēšana pastāv. Es pati pirms kādām dažām nedēļām teicu, ka laikam neesmu emocionālais ēdājs, taču tagad sāku piedomāt - varbūt tomēr esmu? Jo mēdzu pamanīt, ka citreiz gribas ēst tieši tad, kad kaut kas ir nepadarīts, kādi slikti vārdi pateikti... 

Ļoti kārojas - palieku neēdusi. Mana šīvakara situācija. Šodien paēdu brokastis ap 8:30, tad pusdienas ap 13:30 un tad - vakariņas ap 19:15. Diena vienā skriešanā, viss pa vienībām, bet tomēr - man 3x dienā jau ir par maz ēst. Pēc tam, kad biju paēdusi labas vakariņas (griķus, gaļas un dārzeņu Baibas miksli un sautētus kāpostus), vienalga likās, ka neesmu pat bijusi vakariņot! Tad tikai sev stāstīju - "Baibiņ, Tev noteikti nevajag tagad iet un sanašķēties ar pelmeņiem, ko ēda draugs, vai arī ar augļiem, medusmaizēm u.c. - tas viss pienākas tikai tajās dienās, kad ir ieplānots! Tagad Tev vienkārši ir zems cukura līmenis asinīs, vēl nav paspējis pacelties pēc ēšanas, tāpēc Tev šķiet, ka esi izsalkusi, bet tā taču nav, vai ne? Labāk pagaidi stundiņu un taisi sev tējas - puncis būs pilns un kaut cik ūdens deficīta devu varēsi atpelnīt!"

Tā nu esmu izturējusi! Tūliņ eju gulēt, lai rīt laba svēršanās reize un nav riņķi zem acīm. Prieks par sevi un šo lielisko programmu!

Starp citu, šodien biju uz kalanētiku LU. Nemaz nezināju, kas tā tāda ir, bet bija viena lekcija atcelta, tāpēc izdomāju izmantot izdevību un aizgāju! Salīdzināt ar aerobiku nevar, jo šeit pat īsti nevarēja sasvīst, nekādu aktīvo lēkāšanu vai citu trako kustību, vienkārši vingrinājumi rokām, kājām viduklim, mugurai uz paklājiņa, kājās stāvot un ar hantelēm rokās. Tā teikt, "dāmu" sportiņš. Vai kāda ir bijusi uz ko līdzīgu vai dara to ilgtermiņā? Kā patīk un vai ir jūtami rezultāti ķermeņa vingruma ziņā?