Problēma, nevaru tikt vaļā no pieraduma ēst visu, ēst nemitīgi. Mūža lielāko dalu līdz 32 gadiem varēju ēst visu, kas nekustas un svars nepieauga, kaut dzīves stils palicis nemainīgs. Nekad neeesmu nodarbojusies ar sportu, vairak man tīk gulēt un lasīt, adīt. Tagad jau 15 gadus cīnos ar lieko svaru, bet bez rezultātiem. Nespēju manīt ēšanas pieradumus, 2-3 dienas , jā, bet tad pēksni atkal ēdu un ēdu.

ha, ar prātu jau es to saprotu, bet...Negribu nekādas aktivitates, man pietiek ar mājas darbiem. Ja jaunībā neko aktīva nebiju, tad vecumdienās ne tik. Īstenība man ir viens soprts - adīšana, kas nodarbina daudz muskuļu grupu, reizēm minos ar trenažieri un adu, bet .....

Galvenais, kā lai pārkārto domāšanu, nu nekādi. Jūtos ka vidusskolniece, bet paskatos spogulī

Ja man sākas vilka apetīte, ēdu kaut kuņģis ir jau  pilns, parasti tam ir viens no sekojošiem iemesliem:

1. Vitamīnu trūkums

2.Sporta trūkums, tieši uzsveru - sporta trūkums, jo mājas darbi tas ir pavisam kas cits.

3. Tuvojas auksts laiks.

Ja ar pirmajiem diviem viss skaidrs un var cīnīties, tad pret trešo ir ļoti grūti.

Jā, to gan varētu kāds izdomāt, noadīsi tik un tik kilogrammu dzijas un notievesi par 1kg, es parakstītos ureiz un ari notievētu. Jo Uzsāku es tievēt tikai tāpec, ka man nepatīk kā izskatas mani adījumi uzvilkti man. Nu cik tad var apadīt galdus un rotaļlietas.

Man kā nelīdzsvarotai personai, vienmēr gadās kāds pozitīvs vai negatīvs emocīju lādiņš, te puika man neļauj izgulēties, te vecis ne tā pateica. Varu visu dienu neēst, bet vakarā, kad mājās iestājas klusums, sākas mans svētceļojums uz ledusskapi. UN nedomajāt, es neēdu konfektes, kūkas vai citus našķus. Cienu tikai kārtīgu ēdienu, tādu pamatīgu ar svaru. Un vasarā, kad tie nemitīgie pikniki

Laikam jau man tomēr vēl joprojām garšas izjūtas ņem virsroku pār manām domām, man garšo un patīk ēst. Varbūt vēl jāpieņemas svarā, lai beidzot saprastu.

Bet adot es nedomāju, tātad manas domas ir brīvas un ja nejūtos paēdusi, ap ēdienu vien tinas, ne ap kamoliem.

Es ar vēlmi ēst visu laiku tiku galā tikai pakāpeniski ar SV/FD. Sākumā ļāvu sev ēst tikai noteiktos laikos. Tas ar laiku sapratu, kas man isti garšo, kas ļoti garšo, kas mazāk utt (agrāk ēdu gandrīz visu un daudz - ka tik process..). TAd nu šad tad sevi palutinu ar kaut ķo, kas garšo ļoti ļoti. bet tikai šad tad.

Pārējos gadījumos, kad esmu piefiksējusi, ka griibu ēst - izsveru, vai ir laiks ēdinreizei vai vienkārši nervi, stress, emocijas vai garlaicība. Ja kaut kas no pēdējiem, tad dzeru ūdeni un izvēlos kaut ko maksimāli cietu grauzt (piemēram burkānus - vairāk par 2 nekad neesmu spējusi nograuzt..). Graušana lieliski ziņo smadzenēm, ka barība tiek uzņemta, process ilgs, un stress arī izlādējas.

Man arī tagad ir sesijas laiks. Mācos velās nakts stundās un dažreiz ļoti gribās aiziet pēc ēdamā, bet es tik pildu puslitra krūzi ar ūdeni un plumpēju iekšā ar nodomu apmānīt vēderu!  

man gan tā ļoti regulārā ēšanas laiku ievērošana neder, jo pat zīdaiņiem, atsķirībā no agrākiem laikiem, dakteri vairs neiesaka ievērot striktus ēšanas laikus, ēd , kad gribas ēst. It sevišķi, ja nav noteikta ikdienas ritma, reizēm sanāk, ka pa dienu nu nav laika paēst, nevar taču  pārtraukt darbu un teikt, ziniet atvainojiet, mans kunģis grib ēst. Man tas neder, reizēm tieku pie ēšanas- normālas vēlu vakarā, labi jau nav, bet .....

bet sēkliņas ir lipīgas, it sevišķi sāļās

Vēl SV bija viena nodarbība, kur deva tabuliņu. Reizēm ļoti palīdz tieši emocionālās ēšanas ziņā. Bet tas der tikai tad, ja ir patiesa vēlēšanās meklēt iespējas - ko darīt, nevis atrunas - kāpēc nedarīt.
1 nedēļu katru dienu aizpildi tabulu, bet pilnīgi godīgi pret sevi - aizgāji svētceļojumā pie ledusskapja - pieraksti tabuliņā, cikos tas bija, ko apēdi un - galvenais - KĀPĒC apēdi (vīrs uzbļāva, bērni nepaklausīja, kolēģe ne tā paskatījās utt.). Galvenais - pieraksti visu, katru kumosu.

Pirmkārt, pēc nedēļas (vai nevajag pat nedēļu, man pietika ar dažām dienām) redzēsi - kas tad ir tas iemesls, kāpēc tu ēd - cik daudz pozitīvo, cik daudz negatīvo emociju dēļ, cik daudz bezdarbības vai garlaicības dēļ...
Otrkārt, Tev būs priekšā uzrakstītas problēmas, ar ko strādāt (jo ne jau ēšana ir problēma. Tās  ir tikai sekas. Un jāstrādā ir ar cēloņiem (paralēli ar FD palīdzību likvidējot sekas ).

Nezinu, kas man šonedēļ būs ar svaru, jo lielākais punktu skaits man paliek vakarā. Ja no rīta mājās paēdu, bieži gadās nepaēdu, tad darbā ir kafija, ūdens, kafija, ūdens - ēst negribas. Darbā var aiziet uz ēdnīcu un nopirkt, bet man nepatīk, ja nezinu no kā gatavots un cik tur ir. Atnākot mājās kaudze vienību, nu ko jāēd nost. Dažreiz jau visas vienības nesanāk notiesāt. Vakar, piemēram, nedaēdu 4 vienības, ēst negribējās.

man organisms iegajis sliedēs.pats atgadina,ka ir laiks ēst.jau pieradis pie ritma.jā,zīdaiņiem tagad ari ir brīvais režīms,bet,tik un tā viņi izveido sev režīmu,kad ēdīs.tik brīvi nemaz nedzīvo

kā tikt vaļā no ieraduma ēst?mierīgi.neapēd vienu dienu neparedzēto ēdienu.no rīta toč svari rādīs mazāk.vai tas jau nav iedvesmojoši,lai ari šaja dienā nerītu??jo nakamaja dienā atkal svari rādīs mazāk

Bet, es, mums tagad sākas jubileju mēnesis, šodien vīram cepu pīragus un rabarbermaizes, nostrādajos gan tā, ka pašai nemaz negribas, bet ...

Vīriešiem cepu karbonāti franču gaumē, bet pati sev vistu ar jauniem kartupeliem, redzēs tik cik ilgi izturesi, to divu katlu gatavošanu, tas tomēr nogurdina.