Pilnīgi piekrītu!  Visticamāk neko ļaunu un negatīvu nedomā neviens, jautājums, kā mēs tievētāji to uztveram.. Ja man paska, OMG! Tu tik labi izskaties! esi nometusi kādus 20kg, ne? (kaut gan patiesībā tie ir nieka 6kg), tad gribot negribot nākas aizdomāties par objektīvo realiāti,kā Tevi redz citi un kā Tu pats sevi. Taču pats par sevi šāds komentārs, visticamāk, domāts vienīgi kā apbrīna par rezultātu. :)

Oj, Mumiņ, es pirmajā brīdī lasot sapratu, ka ar šo žestu viņš gribēja pateikt, ka esi jau tik slaida, it kā vispār nebūtu ne dzemdējusi ne stāvoklī bijusi, tā nevar būt?

Es reiz tā biju sadomājusies par savu apaļumu, lai gan biju samērā slaida, ka sanāca šāds gadījums: Biju atgriezusies no silimošana ar rota, vēderiņš vēl tāds auklējams. Ejam ar kolēģi pa gaiteni, es saku -mm, gribās kādu kūciņu! Viņa, neko ļaunu nedomādama saka: uzmanīgi, ar savu vēderiņu! es kā apcirtos, tā izmetu - varbūt uztraucies pati par savu vēderu, ar savējo tikšu pati galā (jo, protams, pirmā doma bija, ka viņa norāda uz maniem tauciņiem, kaut gan domāts bija, lai pēc rota vēderiņam nav grūti). protams, viņa uz pauzes, pārpratums atrisinājies un gardi smejamies vēl šodien par šo. Bet tā ,lūk, arī gadās, kad emocijas sakāpinātas unprāts dzird, un liek kopā visu pavisam šķērsām! :)

Kas tur ko nesaprast,viriesi,kas davina apaksvelu,grib sievieti parsteigt! Tas tads satraucoss notikums-virietim nopirkt,bet sievietei pec tam to uzvilkt!Tas ir taads solis no viriesa puses,super!

Runajot par apaksvelu,gribeju jautat,vai jums, meitenes, pec mazgasanas ari nak araa no krusturiem dzelzisi?(tie apalie,kas ir iesuti blodinaa). Kad pedejo reizi biju Rigaa, iepirku "Laumas" apaksvelu,un pilnigi no visiem krusturiem nak araa dzelzisi. No citas firmas krusturiem nez kapec gan nenak. Es meginu dzelzisus stuket atpakal un aizsut to vietu, bet velti,tapat nak araa ;(

Tu, Denia, vari pat nepūlēties ar šūšanu, tāpat dzelzīši nāks ārā. Man nekad nav izdevies neko labot, tāpēc, ja negribās iekļūt neveiklā situācijā, kad no dekoltē izslīd dzelzs gabals, es tādus vairs nevelku. Starp citu, tiešām Laumai ļoti ātri nāk ārā, es domāju, ka tā ir tikai sagadīšanās.

Ohoho! Paldies, Kadrij, par tēmas atsvaidzināšanu!

Izlasīju visus domu lidojumus un dažubrīd palika sāpīgi ap sirdi, iedomājoties, kā es justos tādās situācijās. Ja godīgi, tad man arī prātā pazibēja doma:"Jēziņ, kas notiek tajās darba vietās?! Sievietes laikam viena otrai gatavas verbāli rīkli pārraut!" 

Par resno un tievo iedalījumu - man tādas asākas izjūtas pret dažādām ķermeņa formām mēdz būt, bet tās mainās. Kad neievēroju FD, tad es pamanīju daudz "mīkstu" sieviešu, kuras ir ar skaistu frizūru, labām drēbēm, smaidu (apmēram ar domu - lūk! īsta sieviete!), bet tad, kad esmu ar FD un gribu būt slaida, vairāk uzmanības pievēršu slaidajām (ar domu - lūk! dāma! tik labi izskatās!). Tas laikam tāpēc, ka vairāk redzu to, kam gribu pati ticēt. Arī tagad man ir tādi divi nē-nē-nē poli - supertievās (tās, kuras ir garas, bet šausmiiiiigi kaulainas, ka liekas, ka tiešām kaut kas vairs nav labi) un superapaļās (tās, kuras iet un tusnī, kurām var redzēt, ka ir grūti staigāt, ka vairs nekādi negribas sevi uzpucēt, jo liekas, ka nav vērts). Tad gribas pieiet pie abiem poliem un pateikt - eu, klausies, varbūt uzzini kaut ko vairāk par veselīgu un Tev piemērotu uzturu un pacenties to ievērot? Jo anomālijas nav labi!

Par komentāriem no apkārtējiem... Pirmo reizi, kad tievēju, daudz dzirdēju no saviem tuvākajiem, arī draudzenes ar interesi prasīja, kāpēc pusdienās esmu izvēlējusies tieši to un to, cik tam esot vienību utt. - likās, ka neesmu viena šajā procesā (jo nebiju ne grupā, ne on-line). Tad vasarā skrēju katru vakaru pa saviem laukiem, vienmēr sanāca skriet garām vecmammas mājai, pie reizes arī ieskrēju apsveicināties, tomēr dažreiz saņēmu tādu nepatīkamu repliku:"Domā, ka Tu no šitā paliksi tievāka?" Un tad gan uzsita gruzīti, nākamās dienas vairs neienācu apsveicināties, jo kremta tie vārdi, kuri noteikti jau nebija nemaz tik asi un ļauni domāti, kā man tas izklausījās. Šoreiz, kad tievēju, man ir draugs, kas zina visu, ko un kāpēc ēdu, kas man palīdz motivēties (lai arī pats jau saka, ka pietiek, ka vairāk es vairs nedrīkstot), savākties, kad ir grūti utt. Arī mamma tomēr ir saņēmusies un jau mēnesi tievē, pati man zvana un saka, ko labu veikalā atradusi... Tomēr šoreiz, kad 100% atbalsts no tuvākajiem, citi apkārtējie liek nedaudz saskumt - kursabiedrenes, liekas, nemaz nav pamanījušas tos 8,... kilogramus vai kaut vai dubultzoda neesamību, tikai, kad es dzeru savu ūdeni un ēdu līdzpaņemtās veselīgās pusdienas, pajautā - nu, kā tad iet ar to Tavu programmu?  Arī drauga mamma, kura pie pirmajiem 4 kg nošausminājās, cik es esot tieviņa, vai tad badojoties un vispār sevi mokot...., tagad vispār neliekas ne zinis, tikai esot izteikusi nožēlu, ka nabaga Baibiņa sevi mokot ar aerobikas nodarbībām un to neēšanu (viņai laikam īsti nav skaidrs). Un tagad es nezinu, ko man vajag?! Pati piefiksēju, ka vairs nestāvu pie skapja no rītiem 15 minūtes pārvelkot drēbes, bet uzvelku un zinu, ka izskatos labi (jo der un pat dažas drēbes jau ir stipri par lielu), ka uzsmaidu sev, tīrot zobus un ķemmējot matus, ka jūtos pārliecinātāka kaila, nebaidos no peldkostīmiem.... Viss taču ir tik labi! Bet tagad sāk gribēties, lai apkārtējie pamana un tomēr kaut ko pasaka! Tomēr, ja pateiks, vai tikšu galā ar to, kas būs ticis pateikts??????

Jauku Valentīndienas vakaru, dāmas! Es dodos pie miera - šodien piedzīvoju suši un pikantās mīdijas, tagad tik siltais pieniņš ar medu un čučumuiža, lai rīt var ar prieku pamosties 6:00 un sākt vieglo 2dienu!!! 

Priecājies, ka vēl tev nepajautā, vai neesi gadījumā saslimusi. Es jau nu domāju, ka neko nesaka kursabiedrenes tikai tāpēc, ka skauž, bet , ja tu sāktu resnēt, tad visi acīs iebāztu.

Es vēl pie sevis esmu ievērojusi, ka nedrīkstu kādu kritizēt par lieko svau un nekā nedarīšanu,  jo tad nu noteikti pēc brīža pati sākšu grēkot šajā jomā.

Teiksim mans "lieliskais piedzīvojums/pārdzīvojums" šajā ziņā bija, kad jau tiku ievērota un pamanīta kā slaida kļuvusi un par apaļu īsti nenosauksi, netīši aizklīstot runās par stresu, izmetu, ka nu gan, kā satraucos, tā gribēs ēst, un viena dāma it kā caur joku un tomēr absolūti nevietā, kā arī ar izteikti fantastisku intonāciju uzdeva retorisku jaut. "tāpēc tu esi tik resna?''  Biju vienkārši - ??? ! !!!! ? , vēl jo vairāk tamdēļ, ka pašu teicēju "rotā"  skaists 4. grūtniecības mēneša paskata punčuks, kurš maldinājis un aicinājis vairākus nezinātājus tā arī pajautāt - kad tad mazulis gaidāms. Protams, nekāda mazuļa nav un vienīgā atbilde, kas atskan- es neesmu stāvoklī, esmu vienkārši resna.. 

Ar to gribēju teikt, ka cilvēki (sievietes) ir tik dažādas - cita pateiks, cita paklusēs un nodomās, bet kāda īpaši izmeklēta, neļaus lidināties 2cm virs zemes tāpēc vien, ka ir manāms slaidums. Interesanti, jo  kad tiešām biju apaļa, neko tādu nenācās dzirdēt..

Tā tas ir, bija un būs vienmētr -  psiholoģiski pētīts un apstiprināts, jap!   No  sērijas, ka uzmetusies pumpa uz sejas, ejam pa ielu, un visi, bez šaubām, mēs redzanm ka  uz mums skatās un visi kā viens nodomā - ak dies, kas par pumpu uz sejas!