Pēterītis bija mazs un kustīgs zēns. Visi viņu mīlēja - ģimene, skolotāji un draugi. Bet viņam piemita vients trūkums.

Pēterītis nekad nespēja izdzīvot pašreizējo brīdi. Viņš nemācēja priecāties par dzīvi. Uzturēdamies skolā, viņš ilgojās pēc rotaļām brīvā dabā. Rotaļājoties brīvā dabā, viņš ilgojās pēc vasaras brīvdienām. Viņē nemitīgi ilgojās pēc kaut kā tāda, kā viņam nebija, nekad nemēģinot izdzīvot ikvienu mirkli, kas pildīja viņa dienas. Kādu rītu Pēterītis klaiņoja pa mežu, kas atradās netālu no viņa mājām. Jusdamies noguris, vi'ņš apsēdās zemē atpūsties un iesnaudās. Pēc dažām minūtēm, kas bija pavadītas dziļā miegā, viņš izdzirdēja kādu saucam viņu vārdā. "Pēter! Pēter!" kaut kur no augšas skanēja spalga balss. Kad zēns lēnām atvēra acis, viņš izbiedēts ieraudzīja sev līdzās stāvam dīvaina izskata sievieti. Viņai varēja dot vairāk nekā simt gadu, bet sniegbaltie mati šķipsnās vēlās pāri pleciem kā pūkaina sagša. Izdēdējušajā rokā sieviete turēja mazu kamoliņu, no kura nokarājās garš zeltīts pavediens.

"Pēter,"vi'ņa zēnu uzrunāja, "šis ir tavas dzīves pavediens. Ja pavilksi to mazliet, stunda paies kā pāris sekundes. Ja pavilksi stiprāk, dienas paskries kā pāris minūtes. UN, ja vilksi no visa spēka, tad mēneši un pat gadi aiztrauksies kā vēja spārniem." Šāds atklājumsPēteri ļoti satrauca. "Es gribētu to paņemt, ja drīkst,"viņš pieklājīgi palūdza. Vecā sieviete žigli pieliecās un iedeva kamoliņu ar zelta pavedienu zēnam.

Nākamajā dienā Pēterītis sēdēja klasē nemierīgs un nogarlaikojies. Tad viņš atcerējās savu jauniegūto rotaļlietu. Mazliet pavelkot zeltīto pavedienu, viņš tai pašā brīdī atradās mājās un rotaļājās dārzā. Aptvērušam burvju pavediena spēku, Pēterītim drīz vien apnika būt vienkāršam skolas zēnam. VIņš ilgojās kļūt par pusaudzi, ar visiem tiem priecīgi satraucošajiem pārdzīvojumiem, ko solīja šādas vecums. Un tā nu viņš atkal paņēma kamoliņu un pavilka zelta pavedienu stiprāk.

Nu viņš vienā mirklī kļuva par pusaudzi. Ar ļoti jauku un skaistu meiteni, vārdā Elīza, blakus. bet Pēteris vēl aizvien nebija apmierināts. Viņš nekad nebija pratis izbaudīt pašreizējo mirkli, paraugoties apkārt uz visām tām brīnumainām lietām, ko dzīve tam katrā brīdī dāvāja. Tā vietā pēteris ilgojās būt pieaudzis. Un tā viņš zeltīto pavedienu parāva ļoti spēcīgi. Un vienā mirklī garām aiztraucās gadi. Tagad viņš bija pārtapis par pieaugušu vīrupusmūža gados. Elīza tagad bija viņa sieva, un viņiem bija pilna māja bērnu. Bet Pēteris pamanīja arī ko citu. Viņa mati , kas reiz mirdzēja kraukļa melnumā, bija sākuši sirmot. Un viņa māmiņa, kuru viņš tik ļoti mīlēja, bija kļuvusi veca un nespēcīga. Pēteris vēl aizvien nejutās apmierināts. Viņš nekad nebija apguvis prasmi izdzīvot pašreizējo brīdi. Un tā viņš atkal strauji pavilka burvju pavedienu un gaidīja, kas tagad notiks.

Tagad Pēteris bija pārtapis par deviņdesmitgadīgu sirmgalvi. Viņa tumšie, biezie mati bija kļuvuši balti kā sniegs. Viņa skaistā , jaunā sieva Elīza arī bija kļuvusi veca un tagad jau vairākus gadus kā mirusi. Viņa brīnišķīgie bērni bija izauguši lieli un  devušies projām no mājām, lai dzīvotu paši savu dzīvi. Un tad Pēteris pirmo reizi mūžā saprata, ka dzīvi visā tās daudzveidīgajā skaistumā nemaz nav iepazinis. Viņš nekad nebija kopā ar saviem bērniem devies makšķerēt, nedz kopā ar Elīzu mēness piestarotā naktī gājis pastaigāties. Viņš nekad nebija stādījis dārzu, nedz arī izlasījis kādu no tām brīnišķīgajām grāmatām, kuras mīlēja lasīt viņa māte. Tā vietā viņš bija steigā izskrējis cauri dzīvei, ne mirkli neapstādamies, lai ieraudzītu to labo, ko dzīve ik brīdi tam piedāvāja.

Izdarījis šādu atklājumu Pēteris ļoti noskuma. Viņš nolēma aizstaigāt uz mežu, kur mēdza klejot, zēns būdams, lai sakaŗtotu domas un veldzētu dvēseli. Iegājis mežā, viņš ievēroja, ka no sīkajām atvasītēm, kuras bija redzējis bērnībā, izauguši vareni ozoli. Mežs bija izvērties par īstu Paradīzes stūrīti. Pēteris atlaidās kādā zālainā klajumiņā atpūsties un iesnaudās. Brīdi vēlāk viņš izdzirda kādu saucam  viņu vārdā. 'Pēter! Pēter!"balss viņu zurunāja. VIņš pārsteigts atvēra acis un ieraudzīja to pašu sievieti, kura pirms daudziem , jo daudziem gadiem  bija viņam iedevusi burvju kamoliņu ar zeltīto pavedienu.

"Nu kā Tev patika īpašā dāvana? " viņa vaicāja. Pēteris nevilcinādamies atbildēja : "Sākumā tā man sagādāja prieku, bet tagad es to ienīstu. Visa mana dzīve ir paslīdējusi garām, neļaujot neko no tās izbaudīt. Tajā protams, būtu bijuši gan  skumji, gan priecīgi brīži, bet man nebija iespējas izbaudīt arī tos. Savā dvēselē es jūtos pilnīgi iztukšots. Man ir pietrūcis dzīvošanas prieks."

"Tu esi ļoti nepateicīgs", sacīja vecā sieviete, "Tomēr es vēl izpildīšu vienu tavu pēdējo vēlēšanos."Pēteris mirkli padomāja un steidzīgi sacīja:"Es atkal gribētu būt mazs skolas zēns un izdzīvot savu dzīvi vēlreiz."Tad viņš iegrima dziļā miegā.

tad Pēteris atkal izdzirda kādu saucam viņu vārdā un atvēra acis. "Kas tas šoreiz varētu būt?" viņš neizpratnē nodomāja. Atvēris acis, viņš laimīgs ieraudzīja savu māti, noliekušos pār viņa gultiņu. Viņa ziskatījās jauna, vesela un starojoša. Pēteris saprata, ka dīvainā sieviete, kuru sastapa mežā, patiešām bija izpildījusi viņa vēlēšanos un atgriezusi to atpakaļ bērnībā.

"Pēter, pasteidzies! Tu esi pārāk ilgi gulējis. Ja tu šajā pat mirklī necelsies augšā, tu sapņu dēļ nokavēsi skolu." Māte  viņu brīdināja. Man laikam jāsaka, ka Pēteris burtiski izlidoja no gultas un sāka dzīvot tā, kā bija vēlējies. Pētera dzīve kļuva skanīga un piepildīta. Tajā netrūka nedz prieka, nedz apmierinājuma, nedz pacil;ātības. bet viss notika tiaki tad, kad viņš pārtrauca upurēt tagadni nākotnei, pilnā mērā izdzīvojot ik brīdi, ko dzīve tam  sniedza."

 „Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari.” Robins S. Šarma

Denia, ļoti labs citāts!   Turklāt, šis mani ļoti  uzrunāja, varbūt tāpēc, ka esmu svaigā iespaidā no savas "cilvēka ekoloģijas" grāmatas (? :), tā skaidro nāves "vingrināšanos" un, cik patiesībā, tāls ceļš ejams, lai vispār mēs spētu  "vingrināties" šajā ziņā.  Manuprāt, tā ir ļoti augsta pilotāža un te neliels citāts, kas tad ir šī vingrināšanās: "Kādā austrumu nostāstā nāve tiek pielīdzināta staigāšanai pa virvi virs bezdibeņa. Cilvēks, kurš tam ir gatavojies un mācījies kopš bērnības, šo pārbaudījumu izturēs viegli un bez bailēm, bet tas, kurš to darīs pirmoriez, noteikti iegāzīsies bezdibenī. (...) Ielaist apziņā domas par nāvi nenozīmē iedomāties sevi zārkā, bet gan nemelot sev, ka nāves baiļu nav.

 Pastāv uzskats, ka tieši bailes no nāves (gan apzinātās, gan neapzinātās) ir noteicošās, vai un cik ļoti cilvēks spēj dzīvot šodien, šeit un tagad!..

Lūles grāmatas arī es redzēju ''Rozes grāmatnīcā". Var lasīt jebkādā secībā, bet es iesaku sākt ar debesīm cilvēkā. Šito grāmatu es kā mantru skaitīju , kad biju stāvoklī, tur detalizēti bija aprakstīts viss, kā ar bērniņu jārunā. Arī pie dzemdībām man ļoti palīdzēja un no sirds darot kā Lūle ieteica, mans lielais bēbis - nepilnus 5kg smags, piedzima tā, ka man nebija neviena plīsuma.

Vienu brīdi gan es iebraucu auzās, jo Lūles grāmatās pamatā ir piedošana sev, citiem un savam ķermenim. Es jau tā biju pārņemta ar piedošanu, ka sāku sev darīt pāri - es tik piedevu un beigās sapratu, ka sāku sev ļaut kāpt uz galvas, bet to nu pavisam nedrīkst darīt, jo cilvēkam taču ir tikai četri vaigi, kurus var pagriezt pāridarītājam.

Mihails Ležepjokovs "Piedod sev un esi veseles!"/ Tas, kuram ir informācija, kļūst neievainojams.

http://www.jr.lv/lv/veikals/prece/index.html?shop_id=272816

Grāmatu nopirku pirms 2 gadiem, kad sāku lasīt, sajutu taaaaaaaaadu  pretestību rakstīto, ka vīlusies  iegrūdu plauktā.Nesen saptratu, ka  īstais laiks mēģināt vēlreiz, un tagad  tur rakstīto izprotu  šūnu līmenī :)

"Cilvēka ekoloģija", kā to nosaucis pats autors,  ir atveseļošanās sistēma ar kuru strādājot, viņš palīdz cilvēkiem atbrīvoties no emocionālām problēmām - bailēm, patoloģiskas greizsirdības un apvainošanās, kā arī  palīdz novērst fiziskas saslimšanas, kurām ir psiholoģiskie cēloņi (no sērijas visas kaites sākas domāšanā). Gana filozofiska, bet liek piedomāt pie konkrētām lietām.