Saruna ar Kolonnas sporta kluba vecāko treneri un bioenerģētikas speciālistu Andžeju Reiteru.

(no www.tvnet.lv)

Kādi ir biežākie iemesli, kāpēc cilvēki iet uz sporta zāli?

Iespējams, ka mana atbilde uz šo jautājumu būs samērā skarba vai vismaz netipiska fitnesa industrijas pārstāvim, taču nevaru apgalvot, ka ķermeņa kultūra būtu galvenais iemesls sporta nodarbēm.

Vīriešiem visbiežāk tā ir vēlme izskatīties atlētiskākiem. Sievietēm - kaut ko samazināt, "nodedzināt". Diemžēl gadījumi, kad cilvēki to dara, rūpējoties par savu pašsajūtu vai vienkārši izjūtot iekšēju nepieciešamību pēc fiziskā ķermeņa kultūras, ir reti.

Pārsvarā tās ir situācijas, kad cilvēks vēlas cīnīties ar lieko svaru. Lai arī ir atsevišķi gadījumi, kad veselība jau ir pieteikusi sevi un vajag reaģēt uz problēmu.

Vai ir gadījumi, kad cilvēki to dara kāda cita dēļ?

Tas standarts, kas ir vērojams spīdīgajos, ar ”fotošopu” veidotajos žurnālos, protams, atstāj diezgan pamatīgu iespaidu uz zemapziņu. Taču, kas zīmīgi, - vēl nozīmīgāks ir tas izveidotais ideāls, kurš ir tapis no tuvu esošo cilvēku viedokļiem. Par to, vai es esmu skaists vai neglīts, mani visspēcīgāk ietekmē mani tuvākie. Lielākoties ir tā, ka nevis es pats jūtu pienākumu pret sevi būt formā un veselībā, bet gan - ja es nebūšu tāds un tāds, tad mani nemīlēs.

Kuras ir tās galvenās lietas, kas palīdz cilvēkam justies formā un veselībā?

Man labāk patīk vārds veselumā, tas ir līdzīgs vārdam veselība, bet apzīmē ne tikai fiziskā ķermeņa veselību, bet iekšējo sajūtu kopumu – veselumu. Ikvienam ir bez jebkādas sevis samazināšanas jādara tas, kas tiešām patīk. Cilvēkam nav jākautrējas teikt nē tiem, kurus viņš nevēlas savā tuvumā. Jāsaka jā jaunradei. Ir jāuztur sevi labā fiziskā formā nevis tādēļ, ka tas prasa estētisku atbilstību, bet gan tāpēc, ka tai ir jābūt iekšējai kategorijai. Ja es mīlu savu ķermeni, tas atbildēs ar to pašu - ārējais izskats mainīsies.

Kas vispār skaitās liekais svars?

Ideālais svars no medicīniskā viedokļa = augums cm - 100 vīriešiem, tātad 177 cm garam vīrietim ideālais svars 77 kg, bet sievietēm vēl +10 kg.

10 kg sievietēm ir pielikusi daba, jo sievietei paredzēta dzimtas turpināšanas funkcija un tam ir nepieciešamas papildu rezerves. Taču katra cilvēka īstais - ideālais svars ir individuāls. Tā mērs būtu - vai cilvēks var īstenot to, ko visvairāk vēlas viņa sirds ar tieši tādu svaru. Ja cilvēks ir kalsnējs un vājš, viņam ir grūti pilnvērtīgi startēt liela uzņēmuma vadītāja lomā. Ir vajadzīgs zināms svarīgums stājā un izskatā. Taču, lai startētu akrobātikas sacensībās, pārāk daudz liekā svara būs traucējoši. Lai būtu mīļa mamma mājās un varētu vienlaikus auklēt trīs bērnus, svars ir vajadzīgs. Pareizā atbilde uz jautājumu būs - ar kādu svaru es jūtos vislabāk, darot to, ko es mīlu?

Šajā ceļā ir ārkārtīgi daudz mītu un patiesību. Tad, kad runa ir par lieko svaru, mēs daudz lasām un dzirdam, ka nedrīkst vēlu vakarā ēst, regulāri jāsporto, jālieto daudz šķidruma utt.

Tad nu cilvēks ieslēdz sevi kaut kādā Supernoslodzē, kuras galvenais uzdevums ir remdēt vainas apziņu par to, ka neatbilstu tam, ko gribu izdarīt ar to pārslodzi.

Cilvēks sevi dzen, jo neatbilst kāda noformulētam standartam, tad nu dzen vēl vairāk. Pēc brīža viņam uznāk nogurums no tā visa, tad viņš visu pamet. Paiet laiks, un atkal viņu sāk mocīt vainas apziņa. Pēc tam viņš iet atkal, jo vainas apziņa ir atstājusi iespaidu uz ķermeņa ārējo izskatu, un, jo ilgāk tas velkas, jo vairojas cilvēka negatīvā pieredze.

Kāpēc tā ir?

Pirmkārt, tāpēc, ka ar šādu ievainojumu apveltītie nav atnākuši uz fitnesa zāli, lai būtu formā attiecībā pret sevi. Viņi jau mokās ar kompleksu. Lai no šā kompleksa aizsargātos, rada lieko svaru, ar kuru tad iet cīnīties un kuru neuzvarot rada šo lieko svaru vēl vairāk.

Sanāk tāds kā riņķa dancis?

Jā. Diezgan pamatīgs. Lai no tā tiktu ārā, cilvēkam beidzot ir jāsaprot: kāds process dzīvē man šo  svaru ir radījis? Attiecībā pret ko man ir vajadzīgs aizsargslānis?! Pret ko man ir vajadzīgs šis protektors? No kā es aizsargājos? Tad, kad tas ir noskaidrots, tikai tad var sākties cīņa ar liekajiem kilogramiem, un sākas pavisam cits process - darbs ar sevi, aizmirstot par svaru kā prioritāti. Tā ir pirmā un vienīgā iespēja, lai risinātu šo jautājumu pašos pamatos. Es nesaku, ka pilnīgi nemaz nav iespējams to izdarīt ar fitnesu. Protams, var, bet tikai ar lielu gribassspēku, lielu piepūli, un rezultāts būs uz īsu laiku, jo agri vai vēlu svars var atgriezties, turklāt pavisam precīzās vietās. Jo galvenais liekā svara iemesls netiek likvidēts. Iemesli parasti ir precīzi un atrodas konkrētās vietās uz ķermeņa.

Kādi ir šie iemesli?

Sāksim ar vienkāršākajām lietām - mazie liekā svara aizsākumi. Ja zinām, ka jebkurai domai, ko cilvēks iedomājas, tiek pievienota energoapgāde, tātad arī ķermenim tiek iedota papildu masa - enerģijas rezervuārs kaut kādai darbībai. Ja svars parādās ne no kā, tad ir jāizdara secinājums, kāda darbība nav izdarīta, kurai energoapgāde ir iedota.

Psihisks diskomforts pieprasa balastu lieku kilogramu veidolā, savukārt brīdī, kad esmu laimīgs, ķermenis kilogramus nomet. Šī ir viena no homeostāzes funkcijām (medicīniski – nepārtraukta ķermeņa procesu līdzsvarošana).

Nogurušas kājas rodas no tā, ka cilvēks burtiski dodas iekšā nedraudzīgā vidē - vietā, kur viņš nejūtas komfortabli, kur negrib iet. Noteikti ikkatrs atceras brīdi, kad ir bijis jāskrien uz tikšanos, kad esi iemīlējies. Neviens tajā brīdī nejūt, ka kājas būtu nogurušas, vai ne? Ja dodamies tajā virzienā, kas mums nepatīk, mums ir grūti - pat ejam lēni, smagnēji, esam noguruši. Tad būs gan varikozās vēnas, gan nogurušas kājas.

Tūska apzīmē to, ka es vilcinos. Esmu pieņēmis lēmumu darīt kaut ko pa īstam, bet vēl nedaru kaut kāda iemesla dēļ.

Piemērs - situācija, kad runāju pa telefonu ar cilvēku, kurš man nepatīk. Runāju, bet man pietrūkst dūšas pateikt, ka viņš man nepatīk. Runāju ilgi, nepasakot nē. Ja katrs tajā brīdī pievērstu uzmanību savām sajūtām, tad varētu sajust to, ka tajā brīdī kļūst smagākas kājas. Iekšēji ar visiem centriem dodos projām, bet ķermenis paliek uz vietas.

Dibens. Tad, kad bērnībā krīt, parasti mazuļi nokrīt uz dibena. Daba ir padomājusi par aizsardzību un radījusi mīkstumu - dibenu. Tāpēc dibens atrodas tuvu zemei. Mīkstums sargā. Arī pieaugušam cilvēkam šajā rajonā ir daudz mīkstuma. Ja tur ir par daudz, tas nozīmē, ka cilvēks joprojām "baidās krist". Vēl dibens simbolizē atmiņu par sodīšanu - pērienu. Cilvēks zemapziņā nēsā informāciju par soda iespējamību un sargājas no tā ar lielāku tauku slāni. Visas lietas, kas atrodas uz dibena, gurniem un augšstilbiem, ir atmiņas par bērnību - sodiem, rājieniem, pērieniem, nodevībām. To visu cilvēks nes sev līdzi dzīves gaitā. Ja cilvēks dzīvos atmiņās par vakardienu - aizvainojumiem un pāridarījumiem, tad šis slānis būs visu laiku. Ja pieņems to, ka šodien ir šodiena un tas, kas bija vakar, paliek vakardienā, tad sāksies straujas izmaiņas šajā apvidū.

Sāniņi jeb "mīlas rokturīši" - simbolizē ietiepību nelaist vaļā to, kas vairs nav būtisks.

Riepa, vēders - cilvēks nemaina uzskatus, joprojām tur vecos uzskatus kā kaut ko būtisku. To var labot, metot ārā no dzīves visu veco - mantas, vecus sakarus, cilvēkus, žurnālus, uzskatus… Visas lietas, kas ir nesakārtotas. Tad riepa pazudīs šā kā tā. Nebūs vajadzības glabāt kaut ko uz rītdienu - "briesmu pilnam periodam". Ja cilvēks domā, ka rītdien būs grūti, tad riepa būs. Ja cilvēks sev uzticēsies un drosmīgi ies uz priekšu, un pieņems to, ka viss, kas viņā kā personībā ir, ir brīnišķīgs, riepa pazudīs.

Vēders uz priekšu - ļoti skaidrs apzīmējums, ka cilvēks ir stiprs, ar uzsvaru uz vārdu "gribu". Tas ir pamanāms cilvēkiem, kuri grib būt ietekmīgi un svarīgi. Tas nav nekas slikts, Taču viss ir jādara un jāīsteno tieši tik lielā mērā, cik tas atbilst iekšējai būtībai. Tad cilvēka ķermenim nebūs nepieciešamības kaut ko māksīgi "uzpūst" vai palielināt. Dabā ir vērojama varžu piepūšanās - tās piepūšas, kad vēlas sev pievērst pastiprinātu uzmanību, lai izskatītos lielākas. To pašu dara arī cilvēks.

”Rokas nokarenais muskulis” jeb tricepss - šo muskuli trenē ar atgrūdošām kustībām. Tas nav nejauši. Taču efekts būs tikai tad, kad cilvēks sapratīs, kas ir tā darbība, kā rezultātā tauku slānis parādījies. Liekais svars uz rokām nozīmē, ka cilvēks nedara to, kas viņam patīk, tadējādi "atgrūžot" sevis mīlestību. Vienlaicīgi tā var būt atgrūsta mīlestība pret kādu cilvēku. Ja cilvēks nemīl sevi, viņš nevar mīlēt kādu citu. Tās ir sekas nodotai mīlestībai vai arī nespēja mīļot kādu pa īstam šobrīd.

Mugura un lāpstiņas - atspiežoties ar muguru pret kaut ko vai krītot uz tās, ir vajadzīgs zināms protektors. Šis process nenotiek tādā gadījumā, kad ir stipra pašpaļāvība. Citiem vārdiem, paļāvība uz saviem spēkiem - es varu paļauties! Pirmkārt, paļaušanās uz sevi. Turklāt, ja cilvēkam būs paļaušanās uz to, ka viņš sev uzticas, tad viņu balstīs arī apkārtējie un nebūs nepieciešamība pēc  tauku slāņa uz muguras.

Celulīts - tas ir vēl soli tālāk par visu iepriekš minēto. Tas nozīmē, ka es jau ilgi sevī neklausos, nerealizēju radošās ieceres, turklāt šīm iecerēm jau ir iedota energoapgāde konkrētā apmērā. Tā kā tās netiek īstenotas, tās vienlaicīgi ir arī bailes no vēlēšanās dominēt. Bail no tā, ka neizdosies īstenot savas ieceres.

Aptaukošanās smagā formā - bailes no tā, ka es varētu nebūt uz šīs pasaules. Vēlos aizņemt pēc iespējas vairāk vietas. Vēlos fiziski aizķerties dzīvē. Cilvēks nespēj sevi saskatīt citos esības plānos. Tad, kad cilvēks sevi ierauga citādāk, kā spējīgu eksistēt arī citos līmeņos, tas ir kā  ieraudzīt sevi spogulī, kā arī kontaktā ar citiem cilvēkiem.

Lai paveiktu visu iepriekš minēto, cilvēkam ir jāatbild sev uz jautājumu: "Ko šobrīd šī ķermeņa problēma man traucē darīt?" Kad to noformulējam, tad saņemam arī atbildi, kur slēpjas saslimšanas sakne.

Ir jāsāk darīt tas, ko es līdz šim nevarēju. Ja man ļoti gribas dejot, ir jāsāk dejot. Ir jāsāk atbrīvoties no tā, kas man iepriekš to traucēja darīt. Es beidzot daru to, kam man ir bijusi iedota energoapgāde. Tā tiek realizēta. Protektors vairs nav vajadzīgs.

Paradoksāli izklausās, bet ir tieši tā.

Vairākas reizes pieminēji sevis mīlestību un sevis pieņemšanu. Kā to lai izdara?

Tas ir visbūtiskākais jautājums jebkuram cilvēkam. Pirmais ir iemācīties nemelot sev - vienkārši, bet grūti. Piemēram - ja ir vēlēšanās iet uz sporta zāli, uzdodiet sev jautājumu - kāpēc es uz turieni eju? Vai nav gadījumā tā, ka tā nav manis paša doma? Vai tas nenotiek kāda cilvēka izteikuma vai kāda izlasīta raksta dēļ? Vai tik tiešām to vēlos es? Ja jā, tad jums noteikti izdosies tikt galā ar lieko svaru un daudzām citām lietām. Ir jāpieņem sevi šobrīd tieši tādu, kāds esmu. Vispirms sevi ir jāiemīl ar šīs dienas formu un svaru. Esmu redzējis sievietes ar vairākām plastiskajām operācijām, kuras sevi joprojām nemīl. Sevis mīlestība - tā vispirms ir cieņa pret sevi. Tā ir spēja pateikt nē, es to negribu, man tas nav vajadzīgs. Un nevis tāpēc, ka esmu ietiepīgs, bet gan tāpēc, ka man ir cieņa pret to, kas patiesībā esmu. Sevis mīlestība ir atteikšanās no bailēm par to, ka mani tādu, kāds  esmu īstenībā, varētu nepieņemt. Tā ir drosmīga rīcība – vienlaikus tā ir sava iekšējā "bērniņa" samīļošana, pateikšana sev: jā! Cilvēkiem dažkārt liekas, ka viņiem ir iespēja būt laimīgiem, bet patiesībā viņiem ir pienākums būt laimīgiem! Pretējā gadījumā Debesu Tēvs nebūtu devis šo brīnišķīgo iespēju dzīvot. Viņš tev nejautās, cik tu biji laipns un koleģiāls pret biedriem, kaimiņiem. Viņš pajautās, vai tu pats biji laimīgs, jo es tev liku tādam būt - es tev devu dzīvību! Tā ir liela atbildība pašam pret sevi. Tai ir maz kopīga ar diētām un visu pārējo. Vispirms jau tā ir Sevis Pieņemšana.

Par diētām. Cik tās ir būtiskas svara zaudēšanas procesā?

Mēs tikko ļoti garšīgi paēdām. (Smejas.) Izdarījām to ar ļoti lielu prieku, bez sirdsapziņas pārmetumiem, un tas ir galvenais. Cilvēks iegūst lieko svaru tādā gadījumā, ja viņš dara to, kas, viņaprāt, ir slikti un tomēr to dara, respektīvi, izjūt vainas apziņu. Tad nu viņam gribas aizsargāties no pasaules, kas šķietami viņu vainos. Taču pasaule viņu nevainos, vainos cilvēks pats sevi! Viens no populārākajiem veidiem cīņai ar lieko svaru ir dažādi ēšanas ierobežojumi, diētas, atturība, taču, kad cilvēks ēd ar prieku un ar labsajūtu, tas nevar būt nekas slikts. Turklāt, cik daudz ēst, to ķermenis pasaka priekšā. Lai neliktos, ka runāju par lietām, kuras nepārzinu, varu atzīmēt, ka esmu mācījies pie dietologa Ata Tupiņa, ar viņu esam joprojām labi draugi. Ļoti labi zinu, ka nekam nederīga ir diēta, kur cilvēkam ir sevi jāattur no tā, ka viņš grib ēst. Pareiza ir diēta - cilvēks var ēst tieši tik, cik grib. Jautājums ir tikai, ko.

Ēšana uz nakti - tas ir mīlestības trūkums. Cilvēks nevar aiziet gulēt. Viņam gribas mīlēties, gribas kādu samīļot, būt samīļotam. Tā ir fiziski un emocionāli normāla vajadzība. Ēšana uz nakti to kompensē. Iesaku - veltiet laiku lūgšanai, veltiet laiku domām par mīļoto cilvēku - domās samīļojiet viņu. Uzreiz šī ēšana uz nakti mazināsies.

Ēšana lielos daudzumos jeb rijība - krass mīlestības trūkums, kas robežojas ar bailēm. Gandrīz panika. Uzņemtās kalorijas rada siltuma sajūtu. Un mīlestības bads piespiež meklēt siltumu barībā. Savukārt, ja izdodas saņemt drosmi un doties to darbību virzienā, kas man rada azartu - manu radošo spēju realizāciju, tad ēst negribas. Ļoti maz parādās vajadzība ēst. Galvenais sevi nemānīt.

Kāre pēc saldumiem - ja ķermenis ir izmocīts ar nepareizām darbībām, tad loģiski tas ir novārdzināts. Lai to labotu, vajag īstus vitamīnus un īstas emocijas. Vislabāk īstus, dabīgus dārzeņus, augļus - pilnvērtīgu barību. Ja tas netiek nodrošināts, ķermenis sāk prasīt saldumus. Vēlme pēc saldumiem - vitamīnu, īstu emociju trūkums.

Kāre pēc treknumiem - ja cilvēkam kārojas treknumu, tas nozīmē, ka cilvēks vairs neatšķir īstumu. Tad, kad gribas nevis kvalitātē, bet apjomā. Tad, kad jūtam īstu emociju no smaida, skatiena vai pieskāriena, tad to neprasām daudz un nepārtraukti. Pietiek ar dažām, bet īstām emocijām. Tāpat ir ar ēdienu. Ja es jūtu īstu garšu no tomāta, gurķa vai rīsiem, tas nozīmē, ka jūtu garšu no dzīves vispār. Ja to nejūtu, tas nozīmē, ka nejūtu arī no dzīves.

Mūsdienu pārtikas ražošanas tehnoloģijas, manuprāt, veicina šo rijību. Kā tu domā? Maz varam iegādāties īstus un dabiskus produktus! Apēdam vienu sintētisko tomātu un nejūtam, ka vispār esam kaut ko apēduši.

Jā. Kā jau pašā aprakstā par manu semināru "Brīvība no liekā svara" ievadā rakstīju - katra šūna sastāv no tā, no kā viņa sastāv, taču lielākoties nes sevī to, ko mēs par to domājam. Tas arī ir pamatsastāvs. Gurķis, kurš ir izaudzis piemājas siltumnīcā aprūpēts, laistīts un ar mīlestību, ir daudz, daudz vērtīgāks un enerģētiski bagātāks par to gurķi, kurš ir barots ar nedzīvu mēslojumu, ripināts pa konveijera lentu kopā ar tādiem pašiem vienāda lieluma gurķiem un ir tikpat bezgaršīgs. Tādu gurķi apēdot, cilvēks saņem tādu kā mānu - apēd neko. Pilns vēders, bet nav sāta sajūtas. Tas ir tāpat kā ar mārketingu. Cilvēki izdomā kaut kādu s*&%, izdomā, kā to pēc iespējas labāk pārdot. Cilvēks nopērk to s*&^, kurš otrā dienā salūst. Viņš it kā saņem šo lietu, bet izmantot vairs nevar, līdz ar to pērk jaunu. Cilvēks pārorientējas nevis uz kvalitāti, bet kvantitāti. Ar ēdienu ir tas pats.

Barība, kas ir īsta un dzīva, dod mazāku apjoma vajadzību, bet sniedz lielāku atdevi enerģijas ziņā.

Tas nozīmē, ka veselības nolūkos vajadzētu atgriezties pie pašaudzēta un mājās gatavota ēdiena?

Jā. Uz ko arī viss virzās un kas visiem sāk izdoties arvien labāk!

Kas tad ir visbūtiskākais, lai ķemenis būtu vesels un skaists?

Ķermenis ir cilvēka pagaidu mājas uz Zemes, un tas ir jātur kārtībā. Par jebkurām mājām ir jāpriecājas, zinot, ka tā ir liela dāvana. Apziņa un saprāts ir īsta bagātība, ar kuru rīkojoties mēs varam jebko, pilnīgi jebko – visu. Neviens nevar atņemt cilvēkam brīvību domāt labas domas, pat ja ir šķietami bēdīgi, savukārt šīs domas atstāj iespaidu uz mūsu fizisko ķermeni. Nolieciet sev par standartu saukli: “Lai mana mobilā telefona modeļa prestižs atbilstu manai domu kvalitātei par manu ķermeni un pasauli vispār!” :)