Nacionālie tievēšanas ieradumi

29.04.2009. "Marta"

40 000 cilvēku ar lieko ķermeņa masu meklējuši glābiņu pašpalīdzības grupās un bijuši ārstes Inga Pūce klienti. Tādēļ droši varam apgalvot, ka viņa zina, kā vājē latvieši!

Vizītkarte
Inga Pūce
Dzimusi Tīģera gadā, pēc horoskopa - Strēlniece
Aizsākusi kustību „Svara vērotāji” Latvijā
Šobrīd vada veselīga dzīvesveida klubu „Figūras Draugi”
Māte 2 bērniem - dēls 20, meita 17gadus veci
Uzturā lietoju visu
Mīļākais ēdiens, makaroni ar jūras veltēm

Būšu ārste!
Man ļoti patīk medicīna, jo tā neļauj atslābt. Medicīnā bezgala svarīgs ir domāšanas process. Nekas neatkārtojas – katrs gadījums, katrs pacients ir absolūti individuāls.
Jau no agras bērnības zināju, ka būšu ārste. Sirgu ar sirds reimatismu. Tādējādi daudz laika pavadīju slimnīcās, pamazām pati sākot ārstēt savas lelles un lāčus!
Darba gaitas sāku kā iecirkņa pediatre Zolitūdē. Jau pēc četriem mēnešiem sapratu: noteikti gribu saistīt savu dzīvi ar medicīnu, BET – ne šādā veidā! Gripas epidēmija, tu staigā no dzīvokļa uz dzīvokli, izsalkusi, nogurusi, raibie tepiķi pie sienām, svešu māju smaržas un smakas, bez iespējam veikt izmeklējumus. Tik vien kā vari, kā parunāties ar mazā pacienta māti – tā drīzāk bija uzraudzība nevis ārstēšana! Ja visu mūžu tā būs jāstrādā, traka palikšu! Devos pie nodaļas vadītājas: «Sūtiet mani vienalga uz kādiem kursiem, tikai neatstājiet iecirknī!»
Tā nokļuvu Gaiļezera bērnu slimnīcas pediatrijas katedrā, kur uzņēmos asistenta darbu, neilgi pēc tam uzsāku pasniedzējas gaitas. Te iemācījos slimnieku skatīt kopumā. Kā arī to, ka pediatrijā ļoti svarīgs ir mazuļa uzturs. Augstskolā to apguvām tīri formāli, bet te, katedrā, caurām dienām „ņēmos” tieši ar uzturu. Cik žēl man bija, ka visu šo es vairs nevarēju izmantot savu bērnu audzināšanā, jo viņi man uzauga kā vairums tā laika mazuļu – bez izpratnes par krūts ēdināšanas svarīgumu, pārtiekot no barojošām paku putrām, kas burtiski „iecementēja” kuņģus un padarīja pašus mazuļus pasīvus. Proti, veselīga, sabalansēta uztura ideja mani dziļi un pamatīgi „aizķēra”.

Manas ģimenes galds
Kā ēda manā ģimenē? Man šķiet, ka tiem laikiem, pie tobrīd pieejamā produktu klāsta, mana mamma mūs centās ēdināt veselīgi. Nebija gan aktuāls princips «Mazāk taukus!» Mums bija dārziņš, tādēļ vienmēr galdā bija ļoti garšīgi dārzeņu salāti. Tomāti un gurķi, ko tagad ēdam cauru gadu, bērnībā bija izteikti sezonāli produkti, ko negatavoja ne salātos, ne sautējumos, bet lika uz maizītēm. Toties sakņaugus – bietes, burkāni, kāposti – ēdām daudz un bieži. Mamma bija Sibīriju piedzīvojusi un tādēļ it kā spītēja badam – ēdiens mūsu mājās bija krāšņs. Ja rīkojām radu balles, tad pirms tam trīs dienas cepa un vārīja, netrūka siltā galda, ne aukstās gaļas, ne tortes! Vardu sakot, uzaugu ēdelīgā vidē. Taču, kā šodien atceros, mamma vienmēr teica: «Brokastīs jāapēd rupjmaize, tad dabūsi savu saldumiņu!»
Lai arī bērnības ģimenē ēdienkarte bija ažūra, manā turpmākajā dzīvē šie ieradumi „nepārnesās”. Mamma vēl joprojām, ja visu dienu esmu darbā, raizējas: «Vai, kā mazbērni paēdīs!» Tad atbildu: «Mammu! Būs badā, līdz ledusskapim aizrāpos!» Man ēdiens nav bijis TIK svarīgs. Varbūt tādēļ, ka tas bijis tik pieejams, mana ģimenes dzīve neveidojās ap katlu. Vienīgi svētdienas rīti atšķiras, kad taisām greznākas brokastis. Ziemassvētki un piparkūkas. Jāņi un siers. Tas ir gan svarīgi, un tomēr, tomēr! Mana ģimene jau ir citāda un mēs vairs sevi tik dziļi šai visā neieguldām.

Likteņa pirksts
Kā daudzām jaunām ģimenēm, mums bija jādomā par naudu. Vīrs bija operdziedātājs, redz, kā tie pretstati pievelkas! Viņš – izteikti radošs, bet es – pārstāvēju lietišķo pusi. Tagad tas, proti, lietišķums, mani vairs nemaz neiepriecina, bet tolaik man šķita, ka es vairāk esmu spējīga uzņemties atbildību par mūsu ģimeni. Pievērsos zinātnei un aizbraucu mācīties uz Somiju, padziļināti apgūt bērnu uzturu. Tur pirmo reizi ievēroju pašpalīdzības grupas tievētgribētājiem. Tikai uz vienu sekundi un tomēr, prātā nozibēja doma: «Cik forši ko tādu būtu ieviest Latvijā!» Neticami, bet pēc trim gadiem man piedāvāja uzsākt šo kustību! Nekas dzīvē nav nejauši! Sākumā nemaz nebiju tik ļoti pozitīvi noskaņota. Man ļoti patika pati ideja, taču neinteresēja biznesa daļa, kas man kā ārstei šķita drusku tā kā necienīga: «Būšu uzturkonsultants, palīdzēšu cik spēšu, bet nekādā gadījumā nevēlos uzņemties atbildību par procesu!» Tomēr tas laikam bija mans liktenis – piekritu un tā Latvijā ienāca „Svara vērotāji”.

Kur liekajam svaram „kājas aug”?
Cilvēkiem, kuri nāk uz svara kontroles grupām, ir savs attieksmes modelis pret dzīvi. Šai modelī ietilpst pienākuma apziņa, saskarsme ar vīru, bērniem, līdzcilvēkiem, pasauli, visbeidzot, jūtīgums. Var izmērīt materiālo pasauli – metros, gramos, naudā, tāpat informatīvo – liekot atzīmes vai nosakot IQ. Es nezinu, kur mājo dvēsele, sirdī vai kur citur, zinu tik to, ka smalkā dvēseles pasaule nav izmērāma. Nevar tik vienkārši iekļūt cilvēka dvēselē un izprast viņa robežas, to tikai puslīdz mēģina darīt psihoterapeiti. Tādēļ nekad nebūs vienkārši nevienā jomā strādāt ar cilvēku kam ir problēmas svara vai jebkādā citā jomā.
Pirms desmit gadiem es, jautāta par pareiza uztura pamatprincipiem, varēju bez aiztures runāt par uztura piramīdu, par šķīvja likumu un man tas viss šķita ļoti vienkārši. Taču jo vairāk komunicēju ar klientiem un redzu kā viņi atgriežas, jo vairāk es izprotu, kur liekajam svaram „kājas aug”! Tās nav diētas kļūdas, ko šie cilvēki pieļauj. Tā ir, es uzdrošinos teikt – nesakārtota iekšējā pasaule. Mani klienti par uzturu brīžam zina vairāk kā es, viņi ir lasījuši kaudzēm speciālās literatūras, zina no galvas kalorijas viesiem produktiem. Taču tas neko nedod! Liekais svars ir un paliek! Tu vari stāstīt par uztura piramīdu, cik gribi, viņi to jau zina! Būtu taču tik vienkārši ievērot! Bet tu saņem atbildi: «Ar prātu saprotu, bet… Nevaru!»
Programma, diēta, zināšanas par uzturu ir tikai daļa no tā, kas jāpaveic, lai novājētu, taču galvenais ir mainīt domāšanu.

Kā iedarbināt sāta sajūtu?
Kā mūsu ķermenī uzvedās olbaltumvielas, tauki un ogļhidrāti? Olbaltumi vajadzīgi hormoniem, matiem, asinīm. Varam gaļu ēst daudz, taču organisms tik un tā paņems tikai tik, cik vajadzīgs, restaurēs robus šūnu būvē, bet pārējo pārvērtīs taukaudos, turklāt paliks pāri skābie vielmaiņas galaprodukti.
Tauku ekstrahētā veidā, kā tie pieejami tagad, cilvēces pirmssākumos nebija vispār. Pat lai savāktu kaut sauju riekstu, nācās krietni papūlēties. Līdz ar to tauku enerģija bija ārkārtīgi vērtīga, jo palīdzēja izdzīvot. Ja arī izdevās kādu taukumu sarūpēt, to noguldīja rezervei – ekstra gadījumam, priekšdienām, bada brīdim. Gan pieliekamā kambarī, gan pašā ķermenī. Sievieti šis mehānisms ģenētiski sevišķi spēcīgi iestrādāts, jo pēcnācēja iznēsāšanas laikā viņai būs grūti sarūpēt iztiku. Tas, ka nu izgudrota kontracepcija ģenētiku nemaina un mēs sevišķi viegli uzkrājam tauku rezerves. Ja mēģinām vājēt, organismam sākas panika: «Kas notiek? Vai šī sieviete vairs nevēlas dzemdēt?» Šī liekā enerģija kaut kā tomēr būs „jānokurina”, taču tas nebūs viegli.
Vislielāko enerģiju sniedz ogļhidrāti, ko satur rīsi, griķi, jebkuri graudaugi. Ogļhidrāti ir vienīgie, ar ko var pacelt cukura līmeni asinīs, tādējādi iedarbinot sāta mehānismu. Ko darām, kad atgriežamies no ciemiem? Dodamies pie ledusskapja! Viesos jau maizi neēd, bet ar zivi, gāļu un salātiem fizioloģiski cukura līmeni nepacelt, tātad – sātu nesasniegt! Organisms tik un tā izjūt badu. Tātad – pat, ja skaiti kalorijas, ir svarīgi ko un kādās attiecībās ēd. Ja visas dienā uzņemtās kalorijas nāk galvenokārt no olbaltumvielām un taukiem, nenotievēsi. Svarīgi, lai 80% no apēstā būtu ogļhidrāti – graudaugi, arī augļi, dārzeņi.

Kilogramu kvalitāte
Sieviete atnāk uz svara kontroles grupu un acis tā vien šaudās: «Vai, es pat uz „bulciņu” paskatīties nevaru – man tā uzreiz pielīp pie dibena!» Lieku viņai padomāt – kāpēc tā? Tāpēc, ka viņa ir hroniskā badā! Sēž uz diētām, ēd dārzeņus un dzer ūdeni, līdz noraujas un sāk visu no jauna.
Reizēm cilvēks sāk ar sevi eksperimentēt, sāk ēst kaut ko vienu, citu – nemaz. Uzkāpj uz svariem – kilogrami zuduši! Kilograms – tas ir tikai mehānisks rādītājs, kas mēra gravitācijas spēku, ar kādu pievelkos pie zemes. Svarīgi, vai sadeguši kilograms tauku, vai kilograms muskuļu. Kilogramu spalvu ap sevi kā dūnu nekur nevarētu noslēpt, bet tikpat daudz smilšu saberu kabatās un neviens to neredz! Tas ir stāsts par drastiskām diētām, kuru laikā svars sākumā nokrīt ar joni, bet šie kilogrami, ja tā var teikt, nav kvalitatīvi! Tauki ir tik vērtīga enerģija, ka organisms tik tāpēc vien, ka eju uz fitnesa zāli un neko neēdu, to neatdos! Ekstrēmo diētu laikā sāk beigu beigās patiešām sāk degt arī tauki, bet vienlaikus ar tiem arī muskuļi, āda, visbeidzot tiek bojāta arī sirds, kura taču tāds pats muskulis vien ir. Atsākot ēst normāli, tauki nāk atpakaļ divtik ātri, jo diētu fanātiķiem burtiski ieslēdzas tauku uzkrāšanas mehānisms. Lūk, tas ir galvenais, kas jāpaveic speciālistam, kurš vēlas palīdzēt – jāatslēdz šis mehānisms!

Ai, man ir problēmas!
Cilvēks ar lieko svaru atnāk uz svara kontroles grupu, saņem vienkāršu programmu un sāk to pildīt. Kad rodas pirmie panākumi, šis cilvēks pazūd, taču pēc laiciņa atgriežas. Tad vēl. Un vēl. Jautāju - kas notika? «Ai, man sākās problēmas darbā. Mīlestībā. Viss. Man aizgāja šīberis ciet.» Cilvēki ar lieko svaru – tas gandrīz vienmēr ir stāsts par emocionālo ēšanu. Viņi ēd emociju vadīti, kompensējot jūtu deficītu. Katram savi stresi, bet veids, kā kompensēt sliktumu, liekā svara īpašniekiem viens – ēdot! Tad saku, paprāto, vai šobrīd tu vienkārši ēd brokastis/vakariņas, vai arī mēģini kompensēt savu slikto garastāvokli, bailes vai vientulību. Padomā, ko gribi labāk – smalkmaizīti vai masāžu? Protams, ēdot prieku var sasniegt visātrāk. Taču tas patiešām būtu šausmīgi, ja vienīgo kaifu dzīvē varētu „ķert” tikai caur ēšanu! Kā gribi kaut ko foršu, tā, lūdzu, kūciņa! Desu! Kamambēru! Vai, tā nav dzīve, tad ir jānošaujas!

Palīgā – vājē vīrietis!
Manuprāt, vīrieši biežāk savas negācijas kompensē seksuālos piedzīvojumos, bet sievietes kā likts – kūkās. Varbūt tādēļ tik maz man bijis klientu vīriešu? Taču, ja ir – pasargi, Dievs, ar viņiem netieku galā! Kādēļ? Teiksim, saku – vajadzētu aiziet pie psihologa. Tūliņ saņemu pretī: «Man tas nav vajadzīgs! Es esmu normāls!» Protams, ka normāls, to jau neapšaubu. Bet ieklausies, kā tu runā par ēdienu! Vīrieši lielākoties ir gardēži. Ja cilvēks ir izsalcis, viņš ēd teju vai vienalga ko, tiesa? Cilvēks bez ēšanas traucējumiem ēd pusdienas, brokastis un vakariņas bez sirdsapziņas pārmetumiem, jo kā gan citādi tu vari gūt enerģiju, piecelt cukura līmeni, kā ēdot? Kā vīrietis gardēdis runā par kotletēm! Par šķiņķiem,! Kā viņi stāsta par savu delikatešu pagatavošanu! Tas ir citādi, kā profesionāls pavārs izklāsta ēdiena recepti, jo viņš jau negrasās to nekavējoties notiesāt! Savukārt gardēža rīts sākas ar tējkannas uzlikšanu un vakars beidzas ar domu: «Ko es varētu vēl tādu īpašu uzēst?!» Arī sievietes mēdz būt gardēdes, bet puišiem tas ir absolūti raksturīgi. Tā nu vīrietis-gardēdis vēlas novājēt, iedodu vēlamo produktu sarakstu un viņš ir absolūti šokēts, ka būs jāēd vienkāršas lietas! 0,5% biezpiens – tas taču nav ēdams! Vājpienam taču nav garšas, tas ir zils un ūdeņains! Kas tie tādi - gurķi? Tas taču ūdens vien! Bet lai zaudētu svaru ir jāskaita! Diemžēl. Un jāpārstāj uztvert ēdiens tikai un vienīgi kā baudas sniedzējs.

Plāksteris sildij
Kad papildus konsultācijām par uzturu organizējam arī pārrunas ar psihologu, uz tām atnāk pavisam maza daļiņa tievētgribētāju. Lūk, tieši viņiem arī izdodas! Viņi sāk tievēt it kā paši no sevis! Viņiem ēdiens kļūst otršķirīgs. Mēs jau varam aizstāt kūciņu ar jogurtiņu, cukuriņu ar medutiņu, bet tā ēšanas lampiņa galvā tik un tā turpina degt! Tukls cilvēks domā, ka risinājums svara problēmai ir kaut kur ārpus viņa («Diēta nestrādāja!», «Slikts treneris!», «Vainīga iedzimtība!») un negrib uzņemties atbildību. Taču liekais svars patiesībā ir ļoti personīgs stāsts par tevi! Par tavu dzīvi un lēmumiem, ko tu pieņem.
Sievietes nereti piedzīvo īstas „lomkas” jeb sirdsapziņas pārmetumus par apēsto. Atbildu: «Tev jāsaprot, ka viss, ko sabāzi vēderā, patiesībā bija plāksteris sirdij. Tev vienkārši ir bijis slikti vai vientuļi. Ir jāpārvar šis apburtais loks, bet tikai neliela daļa to spēj. Ej uz kino, brauc pie dabas, apmeklē koncertu, teātra izrādi, vienalga, bet prom no ēšanas. Ja jūties slikti, dodies trīs stundu garā pastaigā gar jūru, bet tāpēc nav jāēd.»

Tuklums un tauste
Cilvēki iedalās kinestētiķos, audiālistos, vizuālistos. Testi liecina, ka liekā svara īpašnieki pārsvarā ir kinestētiķi. Re, garša jau arī ir taustes izpausme! Kinētiķis raizējas, ka vājējot nespēs apmierināt garšas kārpiņas. Vēl – kinestētiķis un tāpat cilvēks ar lieko svaru nekad nevilks neērtas kurpes vai apģērbu. Tuklos ļaudis neuztrauc izskats kā tāds, bet milzīgu prieku sagādā fakts, ka bikses kļūst par mazu un krīt nost, jo tās ir reālas sajūtas!

Sāli prom!
Lai novājētu, jāsamazina sāls daudzums uzturā. Tas ir interesanti, jo, ja siekalās ir augsts sāls saturs, lai sajustu ēstā produkta garšu, sāls daudzums nepārtraukti jāpaaugstina. Līdz ar to tiem, kuri ēd sāļu, ir tendence gribēt arvien sāļāku. Tas pats attiecas arī uz saldumiem. No sāls jāatsakās pamazītēm. Visbeidzot notiek brīnums – sāli vairs nelieto vispār, bet ēdiens nemaz nešķiet bezgaršīgs. Gluži otrādi – vairs netīk tas sāļais. Tas nozīmē, ka siekalas ir „tīras”. Lai vieglāk atbrīvotos no sāls gribēšanas, palīgā nāk ūdens un dārzeņi. Proti, cilvēkiem, kuri uzturā lieto daudz gaļas, sāls un saldumu, asiņu pH līmenis ir novirzīts uz skābo pusi, līdz ar to garšas sajūtas top mazāk izteiktas. Savukārt ēdot vairāk dārzeņus un augļus, šī vide kļūst sārmaināka un tas ir labi. Tu esi tīrāks, jūtīgāks, samazinās svīšana un ķermeņa aromāts ir patīkamāks. Organisma šķidrumi – asinis, urīns, siekalas – gluži vienkārši ir atšķaidītāki. Ieteikumā vairāk ēst dārzeņus novājēšanas sākumposmā nav nekādas maģijas – to dara tādēļ, lai uzlabotos garšas sajūta. Ar laiku cilvēks pārstāj snaikstīties pēc brūni apceptas karbonādes kā zirgs pēc auzām, drīzāk uztverot to kā gaužām neēdamu lietu! Diemžēl šie procesi nenotiek uzreiz.

Bailes, skumjas, dusmas
Mēdz teikt, ka mūsu ķermenis un izskats ir mūsu domu spogulis. Domāšana ģenerē sajūtas, mūsu piecas pamatemocijas – bailes, skumjas, dusmas, prieku, seksualitāti. Es gribētu atzīmēt trīs no tām. Viena no graujošākajām emocijām, ko visai bieži piesauc cilvēki ar lieko svaru, ir bailes. Bailes uzņemties atbildību, attiecības, bailes uzsākt vesela un slaida cilvēka dzīvesveidu. Šīs bailes novājēšanas gaitā atmet atpakaļ, cilvēks it kā sper vienu soli uz priekšu, bet tad – divus atpakaļ.
Dusmas dažreiz ir labas! Tās ļauj saņemt papildus enerģiju.
Skumjas traucē, jo „iemet” emocionālo ēšanu slazdā.

Vecāki un bērni
Dažas sievietes pieaug svarā, jo nespēj „palaist vaļā” savus bērnus – viņas ģenerē strīdus un konfliktus ar pēcnācējiem, un ar to aizbildina savu lieko svaru, kas rodas „uz nervu pamata”. Tikpat bieži grupās redzu tādas, kuras, savukārt, noliedz savas mātes, jo nemitīgi dzirdējušas: «Kas tu tāda esi? Tu dzīvē neko nesasniegsi! Ko tu tāda resna vispār vari gribēt?» Pat , ja māte jau sen kā mirusi, meita to „nelaiž vaļā”, un svars aug. Mātes ar meitām ir ļoti saistītas.

Stress un svars
Kad sieviete pārdzīvo par savu izskatu, jo jūtas neglīta un tukla, viņa ir stresā. Kādu signālu saņem organisms? «Viņa visu laiku ir stresā! Viņa gatavojas slimot! Steigšus jāuzkrāj enerģija! Es palīdzēšu!» Tā organisms uzvelk vienu, otru, trešo tauku mētelīti. Pati stresa pārņemtā vēl šim procesam palīdz, savu stresu „apēdot”. Tādējādi liekais svars kļūt par aizsargkārtu, kas pasargā no visas pasaules. Sieviete saņemas un novājē – zaudē 15,20, pat 30 kilogramus. Viņa ir sajūsmā! Šķiet, nu vīrieši rindā stāvēs! Tas taču vispārzināms – tikai tievās ir laimīgas, tikai tievajām ir attiecības! Diemžēl tas, ka masa zudusi, nav garantija, ka būs attiecības. Tu esi tikusi vaļā no sekām, nu jāstrādā ar iemesliem. Esmu spiesta teikt slikto ziņu – svara zaudējums ir tikai tramplīns, nu tev nākamais uzdevums: ir jākļūst seksīgai! „Jāieguldās” vēlmē veidot attiecības, lai kāds vispār pamanītu tavu dvēseli!
Patiesībā tas ir vājprāts, kā sievietes slēpj savu sievietību! To grupās esmu tik bieži novērojusi! Jebkura ir gatava būt gudra, lietišķa, jebkāda, lai tikai, nedo’ Die’s, kāds nepadomātu, ka viņa ir seksīga! Domāju, tas ir viens no veidiem, kā sevi pasargāt no neveiksmes.

Mainies!
Kad cilvēks, kurš līdz šim sevi mocījis ar diētām, sāk normāli ēst, organisms vispirms vēlas justies paēdis, tādēļ svars kādu brīdi stāv uz vietas vai pat nāk klāt. Reiz man bija kāda kliente, kas nu ir grupas vadītāja, kurai pirmajās četrās nedēļās svars pieauga par septiņiem kilogramiem. Bet šī sieviete nepadevās: «Es jau iegāju azartā, kaut iekšēji nosolījos, ja nu vēl viens pienāks klāt, tad gan eju prom.» Taču piektajā nedēļā bez jebkādas badošanās svars palēnām sāka kristies. Nu viņai ir mīnus 35 kilogrami! Protams, vienmēr ir risks atgriezties pie vecajiem domāšanas ieradumiem, jebkuras nepatikšanas vai stress var kļūt par negausīgas ēšanas izraisītāju, taču ceru, ka tā nenotiks.
Kad esi gatava mainīties, informācija, zināšanas, grāmatas tevi pašu atrod. Kad skolnieks ir gatavs, skolotājs ir klāt! Pasaule ir tik neizdibināma un interesanta! Vide ap tevi mainās tikai ar vienu noteikumu – ja mainies tu pati.

Amerikāņu sievietes aptaukojas kā blāķi un par sevi nekaunas. Savukārt latvietes, pat tuklas būdamas saglabā „formīgumu” un meistarīgi slēpj augumu gaumīgā apģērbā.

Ir naivi domāt: «Tagad es neēdīšu. Vēl neēdīšu. Es izturēšu un VĒL neēdīšu. Vēl šonedēļ neēdīšu!» Ķermenis atriebsies.