• KO MĒS DARĀM?
  Piedāvājam holistisku uztura programmu – ķermenim, garam un dvēselei!
• KĀPĒC IZVĒLĒTIES MŪS?
  Tāpēc, ka veselība ir harmoniskas dzīves pamats!
• KAS MĒS ESAM?
  Klubs, kas vieno cilvēkus ar liekā svara problēmām un interesentus par veselīgu uzturu.

Jolanta ( - 40 kg) - brīnumi reizēm notiek!

         Arī mans veiksmes stāsts sākās kā lielākajai daļai tievētgribētāju! Jau pirmajās klasēs biju diezgan pasmaga. Kā šobaltdien atceros, kāds kauns mani pārņēma, kad sākumskolas klasēs vajadzēja kāpt uz svariem katru gadu, jo katru gadu nemainīgi biju viens no smagākajiem bērniem klasē. Ceturtajā klasē mans svars jau bija sasniedzis 60 kg, es svēru gandrīz vai uz pusi vairāk nekā vairākums manu vienaudžu! Bieži gāju mājās ar asarām acīs, jo reti kuru reizi, esot skolā, kāds nebija izteicis savus spriedelējumus par manu izskatu! Pat mazāko piezīmi izskata virzienā uztvēru ļoti saasināti, kas, protams, bija ļoti sāpīgi. Arī runājot par ēšanas ieradumiem – man ļoti patika garšīgi paēst, un ēdu es vienmēr un visu, kas bija pieejams. Es nekad nebiju par slinku, lai pati pagatavotu sev ēdienu, līdz ar to ēdiena daudzumu arī regulēju pati, cik nu to par regulēšanu var nosaukt. Pusaudzes gados bieži domāju – kāpēc esmu tāda apaļīga, lai gan visas manas draudzenes bija smalciņas. Tajā laikā neko daudz par diētām nezināju, tāpēc neko nebiju mēģinājusi darīt, lai svaru samazinātu.
           Kad man apritēja 17 gadu, beidzot sāku kaut ko darīt lietas labā – vienīgais veids, ko zināju, bija skriešana. Skrēju agri no rītiem, jo bija kauns, un skrēju palielus gabalus, katru dienu noskrienot vidēji 35–45 minūtes. Protams, ieguvu rezultātu – no 86 kg pusotra mēneša laikā biju tikusi līdz 70 kg, biju lepna, bet tik un tā iekšēji nebiju apmierināta, jo man gribējās, lai svars būtu mazāks, diemžēl ar sportu vien tikt līdz zemākam ciparam neizdevās.
          Ar šādu svaru arī kādu laiku padzīvoju, bet, kad iepazinos ar puisi, pamazām bremzes tika atlaistas, un svars lēnām un nemanot cēlās. Pēc kāda laika arī pieteicās mazais, un tajā brīdī mans svars jau bija sasniedzis 92 kg. Visu grūtniecības laiku cerēju, ka pēc bērniņa piedzimšanas mans svars nevis augs, bet kritīsies, jo zināju paziņas, kas tādā veidā bija zaudējušas visus liekos kilogramus. Diemžēl man pēc bērniņa piedzimšanas mēneša laikā svars bija kļuvis tikpat liels kā grūtniecības pēdējā mēnesī – 104 kg. Kādu laiku cerēju, ka, barojot ar krūti, svars samazināsies, bet apstākļu dēļ biju spiesta krūts barošanu pārtraukt jau tad, kad mazajam vēl nebija apritējuši trīs mēnesīši. Nu gan man nebija neviena salmiņa, pie kā pieķerties, kas ļautu cerēt, ka svars samazināsies. Tā 2007. gada janvārī atsāku skriet, jo pozitīva pieredze šajā jomā, kaut neliela, man jau bija. Tas bija ļoti smagi, bija reizes, kad šķita, ka sirds apstāsies jau pēc pirmajiem noskrietajiem pāris metriem, trūka elpas, kājas bija tik smagas, lielais svars lika par sevi manīt. Tā es cīnījos ar sevi un lielo salu, mēnesi no vietas skrienot katru dienu, bet īpašus rezultātus neguvu. Padevos salam un arī skriešanai pamāju ar roku.
        Pēc tam mana dzīve kļuva raibu raibā – bērns, kas bija pavisam mazs, vīrs, kuram nebija īsti saprašanas palīdzēt un vēlēšanās saprast, minimāli naudas līdzekļi, lai iegādātos bērnam visu nepieciešamo... Nekur tālu ar savu svaru nebiju tikusi, ja biju uz kādu brītiņu nedaudz samazinājusi svaru, tad no pārdzīvojumiem un milzīgās rūpju nastas atkal svars uzlēca tur, kur bija pirms tam. Gāja laiks, attiecības ar vīru tā arī neuzlabojās, lai gan visādi biju mēģinājusi un domājusi, ko vēl darīt, lai tās uzlabotos, lai es būtu laimīga. Dzīvojām šķirti, tad atkal kopā, mainījām dzīvesvietu, no vecāku mājām uz atsevišķu mitekli, bet, finanšu spiesti, atgriezāmies vecāku paspārnē. Kad mazajai palika 11 mēneši, atsāku strādāt. Tas visu vēl vairāk sarežģīja, jo nu pienākumu bija vēl vairāk. Bet tad kādu dienu manā darba vietā ienāca kāda kliente, kas bija tikko sākusi tievēšanu, izmantojot Svara Vērotāju piedāvāto neklātienes tievēšanas kursu. Kā jau vairākums tievētāju, kas iepazinušies ar SV piedāvāto programmu, arī viņa bija sajūsmināta par to, ka var ēst tik daudz, cik lien, vienīgi vajag ēst konkrētā laikā un nedaudz piedomāt, ko no produktiem izvēlēties. Viņa vēl izmeta: “Nu, tev jau ar vajadzētu...” Klusībā pie sevis nodomāju: nez vai man kaut kas vispār vairs spēj palīdzēt. Bet pēc pāris dienām tomēr biju sevī iesējusi mazu cerības sēkliņu un sāku meklēt internetā iespējas, ko piedāvā SV un kas vispār tas tāds ir. Atvēru SV mājaslapu un sadaļā Nodarbību vietas atradu, ka arī manā pilsētā šādas nodarbības notiek. Nu man vairs nebija atrunu, kāpēc to nedarīt, – ņēmu rokā telefonu un zvanīju SV grupas vadītājai. Iekšēji gan kaunējos un domāju: varbūt nomest klausuli, tomēr sadūšojos... Uzzināju, cikos un kurās dienās notiek nodarbības. Tā nu 2008. gada 11. marta vakarā devos uz nodarbību vietu. Kad ierados, bija jau atnācis bariņš meiteņu, kas savā starpā čaloja un smējās, grupā bija jūtams pozitīvs noskaņojums. Un tad pienāca brīdis noskaidrot manu svaru. Ak, Jēziņ, šķita, ka esmu vislielākā no visām meitenēm! Tiku pie sava atskaites svara – 103 kg, par mērķa svaru nosakot 65 kg, kuri šķita neiespējamā misija! Kauns gan manā sejā noteikti bija manāms – tik jauna, bet jau tik milzīgā svarā!
            Tā sāku savu iepazīšanos ar SV. Nedēļa pēc nedēļas ritēja, bet kilogrami gan neripoja tā kā meitenēm, kuras bija kļuvušas par manu paraugu. Ejot uz nodarbību, aptuveni jau zināju, cik gramu vai kilogramu būs nost, jo mans svars bija interesants – tas samazinājās pilnīgi kā pēc tabulas: vienu nedēļu mīnusā bija pāris gramu, savukārt otrā nedēļā zaudēti bija jau tuvu diviem kilogramiem. Protams, vieglāk tievēt bija tajās nedēļās, kad pēc nodarbības bija atskaite, kurā bija redzami mīnusā tuvu diviem kg! Tā nu tievēju, iepazīdama, ko un kā labāk izvēlēties no man pieejamajiem ēdienu veidiem. Deviņos mēnešos sasniedzu svaru, kas bija par 20 kg mazāks nekā sākotnējais, šķita, ka lidoju 100 m virs zemes, biju lepna par to, ko esmu panākusi, lai gan tā brīža svars joprojām nebija no tiem mazajiem. Bet tad kādā nodarbībā grupas vadītāja paziņoja, ka pēc Jaunā gadu SV pārtrauc savu darbību Latvijā.
            Nu, protams, kas gan ir labāks iemesls, lai kaut ko nedarītu vai darītu, – tās ir pārmaiņas. Lūk, šo pārmaiņu dēļ „veiksmīgi” brīvāk sāku ievērot programmu, jo iekšā sēdēja doma: lūk, SV taču vairs nav. Tā arī apstājos pie saviem 83 kg, būdama lepna par paveikto. Sasniegtais bija cēlis manu ticību saviem spēkiem, pašvērtējumu un bija mainījis manas dzīves jēgu un manu spēju robežas. Rezultātā krasi mainīju savu dzīvi, paņēmu savu meitiņu un devos dzīvot pie saviem vecākiem. Protams, tur vairs nevarēju visu darīt tā, kā man vajag, jo parasti ēdiens bija pagatavots visiem vai arī, lai kaut ko pagatavotu visai ģimenei, katli bija par milzīgiem un dārzeņu bļodas par mazām. Tā nu es vairs neturējos strikti pie SV programmas, bet, lai cik jocīgi tas būtu, mans svars kādu pusgadu turējās robežās no 81 līdz 83 kg.
          Kā zināms, mīlestība nāk ar dažādām sajūtām, arī man – ieguvu jaunu mīlestību un, vēloties izrādīt, ko es protu, gatavoju, gatavoju, gatavoju, ko nu mācēju, un diemžēl ne jau no tiem liesākajiem ēdieniem. Manīju, ka svars sāk kāpt uz augšu. Kad biju tikusi līdz 86 kg, sapratu: nu nē, nevēlos es to milzīgo svaru. Jau zināju, ka darbību sākuši Figūras Draugi, kas balstās uz līdzīgiem principiem kā SV. Internetā, meklējot informāciju par FD, ieraudzīju, ka tajā brīdī tieši ir akcija komplekta „Tievē mājās” iegādei. Ilgi nedomājot, pasūtīju komplektu un ar nepacietību gaidīju. To saņēmusi, laimīga vēru vaļā, bet bija noticis neliels misēklis – lielā komplekta vietā bija atsūtīts mazais. Piezvanīju uz FD biroju un drīz vien savā pastkastītē saņēmu pilno komplektu.
Sāku pētīt, ar ko sākt, uzreiz neatradu sev domātās vienības, pēc tam meklēju vēl kaut ko nezināmu... Tikai pēc trim nedēļām pateicu sev: nu gan pietiek meklēt atrunas, un uz priekšu! Šoreiz svari ar mani īpaši nedraudzējās – nedēļā zaudēt bija iespējams tikai 0,2–0,6 kg, kas man pēc sākotnējiem rezultātiem nešķita diez ko iedvesmojoši. Tomēr nepadevos.
             Pamazām sāku priecāties par katriem nomestajiem kaut vai 100 gramiem, un te nu esmu jūsu priekšā – esmu paveikusi acīm redzamo, bet prātam neaptveramo – mīnus 40 kg. Sajūtas, kas mani pārņem brīžos, kad dodos iepirkties vai kad ir ģimenes kopā sanākšanas svētki, kad visi joprojām skatās un apbrīno manis sasniegto, ir neizsakāmas, tās paceļ spārnos un liek lidot, justies apmierinātai, skaistai un laimīgai. Vēlu arī jums piepildīt savu sapni, kas varbūt sākumā šķiet nereāls, taču beigās kļūst par jūsu realitāti. Lai izdodas!!!