Kristīne (- 31,6 kg) - tievam būt ir tik forši!

Esmu trīs bērnu māmiņa. Pēc otrajām dzemdībām, kad svars nekrita nost, pasūtīju neklātienes Svara Vērotāju kursu. Pašmācības ceļā tievēju. Tomēr vēlamo rezultātu nepaspēju panākt - paliku stāvoklī. No slimnīcas mājās atnācu ar 96 kg. Vēru vaļā SV bukletus un atkal tievēju. Svars apstājās pie 83kg un vairs tālāk nekrita. Jau samierinājos ar domu, ka tas ir mans liktenis - būt resnai. Bet tad nejauši SV mājas lapā ieraudzīju, ka var tievēt arī on-line. Devu sev vēl vienu iespēju ar domu - un ja nu? Iegādājos on-line abonementu. Un šo soli nenožēloju, jo svars samazinājās katru nedēļu. Kad SV pie mums pārtrauca darbību, turpināju tievēt pēc Figūras Draugu programmas. Kārtīgi pildot FD programmu, svars turpināja samazināties katru nedēļu.

Vai esi jau sasniegusi savu mērķi?
Man nav noteikta mērķa svara. Galvenais uzdevums – vairs nebūt smagākai par 65 kg. Bet varbūt kādreiz sasniegšu arī 50 kg robežu.

Kādas izmaiņas ir parādījušās Tavā dzīvesveidā, darbojoties FD?
Varētu jau teikt - esmu beidzot tieva, bet FD on-line klubiņā ir tik forši draugi, ka gribas vēl kopā ar viņām tievēt. Pateicoties FD un mūsu foršajai grupas vadītājai Unai, esmu sapratusi pareizas ēšanas principus, es pilnībā pieņemu FD kā savu dzīvesveidu. Pateicoties FD principiem, man vairs nekārojas ne saldumus, ne treknus ēdienus. Arī svētku reizes mierīgi pavadu bez pārēšanās, jo nākošajā rītā uz svariem gribu redzēt mīnusus. Tievam būt ir tik forši! Varu bez pūlēm pietupties un samīļot bērnus. Beidzot varu pirkt tās drēbes, kuras man patīk, nevis tās, kas lien mugurā.

Daudzi Figūras Draugu klienti sūdzas, ka veselīgi ēst ir iespējams tikai mājās – ja jāiet ciemos, tad visa tievēšana – kaķim zem astes. Kā Tu tiec galā ar šīm situācijām?
Varbūt  noder mana pieredze kā tieku galā pie viesību galda. Pirmkārt, rodas jautājums - pie kā tu iesi ciemos - pie KŪKAS vai pie CILVĒKA??
Viesībās, kad man piedāvā lielo šķīvi, es nekaunīgā veidā (lai piedod mazulis, bet viņa jau vēl neko nesaprot) pastāstu, cik man neaudzināts bērns ,ka noteikti ar viņu  klēpī no lielā šķīvja nevarēšu ēst, jo viņai rokas iet pa gaisu (pirms tam gan sarunā ar vīru, lai tas nesteidzas „palīgā” atņemt bērnu), lai iedod maziņu šķīvīti (jau rodas pirmā iespēja neapēst daudz). Tad palūdzu, lai novāc dakšu un nazi, jo katrs taču saprot – tas nav droši bēbim (otra iespēja nepārēsties, jo gaļu bez naža un dakšas neēdīsi). Tad nu paknibinos pa šķīvi kaut ko netreknu (jo mājās mani gaida MANIS pašas gatavoti netrekni salāti vai vakariņas) un palūdzu lielu krūzi ar tēju, jo „esmu nesen siļķi saēdusies un tagad tā gribas dzert!”
       Ar bēbi pie galda ilgi nevar nosēdēt, tāpēc ātri vien paķeru kādu augli un eju uz mazuļu stūrīti. Ja nu kāds atceras par mani, tad piedāvā kūku. Tā kā standarta latviešu mājasmāte parasti neklausās ciemiņu iebildēs – „man mazu gabaliņu” un es nedrīkstu ēst tik maz, cik gribu, tad esmu jau iepriekš ar vīru sarunājusi, ka pusi ēdīs viņš vai atstāšu daļu neapēstu uz šķīvja. Dažreiz palūdzu, lai iesaiņo līdzņemšanai, jo paši saimnieki taču saprot, ka negribu saķellēties, ēdot kūku, kur vēl bēbis karinās klāt. Kūkas gabalu pēc tam apēd mājinieki. Un nākošajā dienā man ir DUBULTPRIEKS, uzkāpjot uz svariem un redzot mīnusus. Bet, ja arī svari rāda man nelabvēlīgu rezultātu – sirdsapziņas pārmetumu nav – vienkārši atgriežos pie Figūras Draugu programmas!